Esmu atsākusi sapņot.

Šodnakt es kopā ar dažiem ļaudīm, peldēju Daugavu kurā lielākoties ūdens bija līdz ceļiem, bet es atradu vietas kur ienirt un censties noslīcināt. Ne jau pirmo reizi es peldos pa ostām, ka pilnīgi arī šo temu varētu iecelt tajā kategorijā, kas mēdz atkārtoties.
Beigas kāds senlatviesu paskata tipiņš lika mums sameklēt Daugavas otrā krastā viņam piemērotus tuteņus. (wtf)
Taču rozē meitenītes, kas bija kopā ar mani izdzēra alu, kas bija domāts to iemainīšanai un man vajadzēja kaulēties daudz un dikti, bet beigu beigas mēs ieguvām kārotu.

Sapņa pirmā daļa pēc kuras es pamodos savos 3 ar kārtējo neomolīgo sajūtu. Šis sižets arī mani naktī ir apmeklējos vairak nekā vajag- vētra vienā un tai pašā vietā. Vispār interesanti sanāk: dzīvē man no vētrām un vispārējām dabas kataklizmām nav bail, es tās izbaudu un vēroju, bet sapņos parasti mani pārņem panika, bailes un ierāvusies stūrī ar aizvērtām acīm- es nespēju paskatīties tai sejĀ. redzot pirmos vētrās mākoņus metos ciet vērt visas durvis logus un cerēt ka nams, kurš jau tik daudz reizes ir vēju plosīts izturēs arī šoreiz, vai arī bēgu prom no draudīgā paskata mākoņiem sava zirga mugurā. un vētra vienmēr seko man-mums.