01 Jūnijs 2010 @ 08:55
#2  
Man laika nebūs rīta kad pamostoties varēšu teikt- jā, viss jau ir bijis.
tā kā nedaudz skumīgi, šoreiz, kad mans senais draugs, nenāca kad to saucu. labi, nebija tas tik vajadzīgi. manas kaprīzes. laikam, bet tomēr - palīdzīga pleca nebija kā nedēļu iepriekš sapņos. tātad jukušas apziņas nomālē es paliku vienu, tai dubļainajā pļavā. ar nosalušām pēdām, un smagumu sirdī. kāpēc- viņš neatnāca- šis skaistais melnais dzīvnieks. nāksies vien turpināt kultivēt šo vilšanāš sajūtu.arī nomodā - it sevišķi nomodā.

pēcāk gan devos jautrākas takās, iejuzdamās puišu lomās, slepeno mīlnieku ādā, un cirka meistara tērpā.