| 2:10a |
Es vēlos rakstīt dzejoli, No tīras sirds un patiesi. Par to kā šajā dzīvē sokas,Un nav jau tās nekāds lielās mokas. Kaut citi kviec un brēc par to, Ka slikta dzīve tiem ir jādzīvo, Bet es šais murgos neklausos, Tik tālāk eju un atceros, Ka esmu nācis šeit, lai mācītos, Nevis lai par savu dzīvi sūrotos. Jā pienāk arī grūti brīži, Bet tie ir kā mazi laika sprīži, Kuros labu mācību es rodu Un citiem to ar prieku dodu. Tāpēc ieteiktu jums arī, Savā dzīvē tikai labu darīt, Tad šī dzīve savādāka kļūs, Kā saulains rasas rīts tā būs. Tad nebūs vairs par sliktu dzīvi jārunā Un smakojoši tumšos toņos tā jāķengā, Tāpēc ieteiktu jau tagad labu darbu sākt Un ar sauli savu dzīvi pārrunāt. Tad sapratīsi kas ir dzīve, Kas esi pats, ko darīt tev, Lai nepārvērstu viņu ļaunā murgā, Kuru pats vairs nespēj kontrolēt! Nevar cerēt, ka laime reiz atnāks, Tā prasa daudz, daudz vairāk – Tur jābūt arī tulznainām rokām, Tur jābūt no zvaigznēm mazliet. Kas visu paveiks, ja ne mēs paši? Bālais mēness par tālu. Lai savu sparu mums dotu Saulīte silta, bet, ja neuzmanās, Visu var ātri pārvērs pelnos. Cilvēks tiem abiem pa vidu – Tam jāprot gan saudzēt Bālu vaigu, gan svelmē pastāvēt. Nebūsim naivi – pašiem vien būs Tas vezums jāvelk uz priekšu. Lai lietus šaltis nomazgā visu Netīro, ļauno, kas traucē uz Priekšu vest straujākiem soļiem. Tad varēsim pacelt smagāku Nastu, ja kopsolī iesim aizvien. Kaut kur jābūt laimei, kaut Kur jāatrod veiksme it visiem. Arī tiem, kam biežāk ir sūrme Acīs, bet sirds kā lāpa deg. Sasniegsim laimi – nav tēmēts Par augstu, tikai stingra griba Jāliek klāt, lai tālais sapnis Pārvērstos īstenībā, ko netraucēs Ļauni smiekli vai necenzēts vārds. Varēsim sadzirdēt putnu balsis, Jūras viļņi tad stāstīs par Prieku, ko cits citam novēl Kā liels, tā mazs cilvēks! NEZINĀMAIS satraukties liek-bet kam jānotiek jānotiek-un visvairāk neticu tam,ka tikai vienreiz dzīvojam-noriskē un nodzīvo tā-nemelojot patiesībā-un nekaunies par sevi būt-njekas ka citi savādāki!Neko darīt,,,katra diena ir dota lai tu-maini sapnjus pret īstenību-kamēr tu esi tu-visi ir dzīvi-daudzkā nav,tachu tu esi brīvs-un nekad nepārdodies jo tā ir tava lielākā bagātība!Ziniet par ko runāju es-bet par maz mums ir sapratne-pārāk dazādas pasaules-dažādas izvēles!Ko man tagad smieties vai skumt-tāds ir mans jautājums-atbilde ir skaidra-DOMĀ-NEPĀRJAUTĀ!!! (=^.^=) |
| 2:57a |
Praata veetra
Vēl, Tik daudz ir manī tā Par ko ar Tevi spriest, Tik ļoti, ļoti daudz, bet Tu vienmēr izvairies. Un kad mans mērs ir pilns, Pat pāri malām iet, Es ļoti lūdzu: “Mani nekaitiniet, Bet saprotiet, un piedodiet, ja nevariet” |