toreiz, kad tūkstoš deviņi simti astoņdesmit seši
bija vēl plaukumā pilnā,
bet zvaigznājiem sevi tik tikko
pieteica Ukrainas miglājs,
es šūpojos ābeles zarā kā dzilna
un Pripetes vējš bailes man
pilnām riekšavām nesa
viņam palūdzu todien -
sevī paglabā
mazdrusciņ nāves
un atnāc vēl reizi
pēc divdesmit astoņiem gadiem,
kad šūpošos plaukumā pilnā,
un nākotne pēkšņi
taps sveša
bija vēl plaukumā pilnā,
bet zvaigznājiem sevi tik tikko
pieteica Ukrainas miglājs,
es šūpojos ābeles zarā kā dzilna
un Pripetes vējš bailes man
pilnām riekšavām nesa
viņam palūdzu todien -
sevī paglabā
mazdrusciņ nāves
un atnāc vēl reizi
pēc divdesmit astoņiem gadiem,
kad šūpošos plaukumā pilnā,
un nākotne pēkšņi
taps sveša