Asinsdziesma

piepeši izgrūdis netīru kunkstu
spārnots pieceļas tavu
smaržu aizņēmies vējš.
vīns un vērmeles izplēn uz mēles
un vakars sevi jau atkal
sagaida viens,
aukstas raizes auklējot klēpī
kā rudenī ieņemtu,
rudenī atteiktu bērnu

sīkiem ziediņiem, mežonīgs
uzliesmo gundegu dārzs.
kā vainīgs aizklīst tur
aizsmacis vakara vējš
no klēpjiem prom,
kur glāstiem pastieptas rokas
un apskurbis riebums plēn