Asinsdziesma

mums aizejot
saule aiz muguras paliek -
pie apvāršņa kā
sieviete kaila
atklājas tumsa, tik
netikli svēta
un pieņem mūs
klusuma mājvietā.

bet plecus skar
vēja lauzts stars
no rīta, kas tapis
tam aizejot