Asinsdziesma

paslēpies kvēpos mulsi un ķecerīgi smejas aizkrāsnes gars
ar kaķiem izkāvies sarkani melns, ar liesmām mīlējies
līdz pēdējai oglei aiz kaistošiem nagiem un beidzot
kritis ar ribām pret gaismu un smaidu kā
kucēnam piesaulē
viņš smejas
glāb mani, tumsa
viņš smejas
pelnos vārtītām rokām vilcis zvaigznes pār durvīm
aizcērtot, aizaužot ausekli debesīs
aizaužot, aizcērtot ugunis rītausmā
loks velkas ciešāks un sarkana, sarkana
uz mana skausta kvēl zvaigzne kā
nags iecirsts dziļi,
nu nāc taču,
glāb mani, tumsa,
glāb