Asinsdziesma

visskaistākā tava āda ir melna
kā tikko no liesmām
uz zīda nestuvēm celta
un acīs guldītas pērles
pret kūstošām svecēm
mirdzumu sviež

zem purpura mākoņiem
es dejoju svētītos ceļus,
vienatnē nolaidu lāpu -
vairs nemirs neviens -
un ielaidu salkušas gunis
tavā zīda izklātā gultā -
vairs tevī
nemirs neviens

vienatnē nolaidu lāpu,
purpura mākoņiem aiz
melna apvāršņa
aizskrienot