Asinsdziesma

viņā vēl nojaušams siltums, tik tikko pamanāms
sārtums viņas vaigos blāzmo, bet varbūt
tikai drudža liesmas, tikai murgu skūpsti
reiz tik balto ādu klāj...
kāds krūtīs cilājas, kāds ārā izkļūt
alkst kā dzīvnieks ieslodzīts,
kas ķetnas mētā un sitas, vien sitas
pret režģiem, ko vaļā - ak, nedabūt.

tik bezgalīga esi, reiz tik
nepārtraukta elpa tevī plūda,
lai vien tagad, manis skarta,
atraisītos, spārnus plestu
un kā putns, putns mežonīgs
pret sauli savu melni
pārogļoto miesu nestu,
pret sauli, baltās
ugunsmēlēs sadegot!

skaistums nezūdošs, tas tikai slēpjas
zilgas līķa maskas segts, bet
nebīsties, mums saule nepazūd -
vien kapā laižas līdz ar putniem,
kas pavasara naktis ābeļdārzos
tik liegi nāves dziesmā izdungo

jā, viņas daiļums manī
mūžam paliekošs
kaut rokas sarkanas no viņas
tumšsarkanās asins dziras kvēl...
tik tikko jaušams siltums manos
pirkstu galos, tik tikko jaušams
pielūgums pār lūpām slīd -
jel neaizej, es tevi gribu,
vēl tavu asinsdziesmu sadzirdēt,
es tevis alkstu, vēl tavā miesā
savu tumšo apmātību iegremdēt.

vēl tikai reizi - neaizej -
es izmisīgi vēlos tevis dzert
kā putni baltos ābeļdārzos
caur nāves dziesmām dzīvi tver