Asinsdziesma

mirkļa iespaidā satvēru prātu,
cēlu pret sauli, kuras nebija tobrīd,
tā bija tālu prom.
pacelts augstu, tas ierāva elpu,
ierāva krūtīs dziļi un
kliedza, domu sulām noplūdis -
jaundzimis prāts,
jaundzimis skatiens pret
grūstošām debesīm,
un es neticu vairs,
ka saule reiz nāks,
ka aptumsums nav
bezgalīgs

ar debesu izdurtām acīm
prāts manās rokās
kā čūska lokās un vaid.
izplešas apbrīnā sirds,
cik tumšas asinis,
cik ātri skatiens
par aklumu vēršas.
mirkļa iespaidā saule
aiz esības malas par
aptumsumu top

svētība, kas vilkacim dota,
svētība, ko viņš var dot -
vilkača svētība ir just.
just asinīm piesūkušos zemi
un gaisu, kurā kā
laumu spārni cilājas
sarkana migla,
just zem akmeņiem
apraktas pēdas, kam
sekot, ko izsekot,
ko pušu plēst un
ko iztukšot

manā pierē
vilkaču zīme kvēl,
es jūtu tavas asinis
pret manām tiecamies,
es jūtu tumšo svētību
pār mums ceļamies,
es jūtu. un tas ir mans lāsts.

ikkatrs solis, ko izsekot,
ikkatra elpa, ko
par sārtu miglu padarīt
manā sejā asinszīmes velk,
tālāk vien no
dienas aizvedot

mūžīgs mierinājums -
es esmu tev līdzās,
turu rokas uz pleciem un
nesaku nekā

naksnīgs mirdzums
mūs vieno, tikai
acis neatver, es
nāku tevi dziedināt

ļauj pieskarties, ļauj
sevi vest, es
esmu tavs, un
māte nakts mūs
maigā tumsā skauj

uz tevi lūkojos, nakts
smaids ir bezgalīgs,
un zini, tavs miers
ir šoreiz īsts

tik tāpat vien,
bez dziļākas jēgas,
gāju gar namiem, kas tikko celti,
gar namiem, kas grūst,
kuru krāsmatās
dedzināšu dziesmas
ar draugiem, kas
caur apkvēpušiem logiem jau
nāves sejās lūkojas,
tik tāpat vien...

bez dziļākas jēgas
aizturu elpu, lai
justu, cik vējš
man ir dārgs
bez dziļākas jēgas
aizturu dzīvi, lai
dzīvotu, kad
dzīves nav, bet
vējš ap manu
sirdi vijas, ap manām
dziesmām, ap
maniem grūstošajiem namiem,
ap mirstošiem draugiem
un lūdz

dziedi, baro manas liesmas
dziedi, baro manas liesmas
dziedi, sabrukums, tu
esi mans dēls