/veltījums kādam, ko upe paņēmusi/
ielaist pirkstus nakts aukstajā miesā,
kā smilškastē spēlēties starp
planētu putekļiem un smiet,
zem mums plūst upe neredzama
un aiznes līdzi tos, kas
aizmiguši, kas sapņos dzied
vilnis pēc viļņa veļas, bet
man tik ļoti nāk miegs...
Anpu noliecies pār mani,
senpasaules dziesmas vārsmo,
Anpu, noliecies pār mani
un ļauj man iet
vilnis pēc viļņa veļas,
tumsā līdzjūtīga elpa
kā neredzama upe plūst,
aiz sienas kāds šūpļadziesmu
savam bērnam dzied, bet
straume ņem mūs
kā smilškastē spēlēties starp
planētu putekļiem un smiet,
zem mums plūst upe neredzama
un aiznes līdzi tos, kas
aizmiguši, kas sapņos dzied
vilnis pēc viļņa veļas, bet
man tik ļoti nāk miegs...
Anpu noliecies pār mani,
senpasaules dziesmas vārsmo,
Anpu, noliecies pār mani
un ļauj man iet
vilnis pēc viļņa veļas,
tumsā līdzjūtīga elpa
kā neredzama upe plūst,
aiz sienas kāds šūpļadziesmu
savam bērnam dzied, bet
straume ņem mūs