Asinsdziesma

aizgāja garām, aizskardams kādu savādu stīgu,
vīrs ar caurumu izplēstu prātā un pazuda
zaļi sūnainā ozolu birzī, bet es
paliku apraudāt tukšuma aizdotu domu
par to cik gan vēlu, cik gan vēlu, cik gan
par vēlu ir nācis šis vakars,
kurā mežlaumes manis radīšanu apdaino,
kamēr sabirztu kā satrupējis zars
virs naktsvijoļu teiksmainās gaismas
cik gan vēlu, cik gan vēlu, cik gan
par vēlu es beidzot atgriežos pie
pelniem, pret kuriem cīnījos