Asinsdziesma

apskāviens lietus gaismā
tik vien tev lūdzu
viens apskāviens lietus gaismā
mani noskalos
tu tapsi tīrs tu tapsi nevainīgs
un rudens balsis visu
kas par mani sakāms
brūnā zemē apbedīs

trīs saujas smilšu trīs
akli putni aizķērc tavu
balto aizmirstības ceļu
bet es gaidu pazemē un
pazemībā gaidu aužot
līķautu melnu tavam
jēra skatienam kad
zem saknēm tiksimies

trieciet savas sejas pret sienām
pret suņu nomīztiem sētas stabiem
un pievemtām vārtrūmēm
trieciet akmeņus acīs un pudeļu
zaļi ņirdzošās šķembas kur kā
spogulī neaizsniedzams vīd visu
mūžu svešas būtnes stāsts
līdz mielēm izdzīvots

nu redzi tu tagad guli
visu apspļaudīts priekšā pakaļā
izvarots un beigu beigās
pret baltu maigu sienu triekts
kur kāds ar gailim atņemtu kāju
greizi uzvilcis apgrieztu zvaigzni
un netici ka spēsi reiz
sevi nomazgāt

nu redzi mēs gaidām tevi
relatīvi paliekošās mājās
nākam atpakaļ lai smeltu sēru
kūpošu no tavām brūcēm ārā
un dosim miera mirkli relatīvi
īstu bet pēc brīža atkal
tiksi pats pret sevi triekts

rīta pirmais balodis nošauts
ar dziestošas laternas staru
norautu lapu ielās papilnam
maldu gājējiem ceļu apslēpj
un jauc

bet tad skrēji tu
kaila kliedzoša asinīm
un debesu putekļiem svaidīta

un man bija tik ļoti žēl
par debesīm kas neizbēgami krīt
par ceļu kas zudis klīstošās sāpēs
par tevi skrienošu kliedzienā
ar matiem sarkaniem kā
asins zīds
par to ka netieku līdz

sastingu ceļmalā kā koks
lapas kaisīt tavā
asinsdziesmā līgoties
gaidīt kad skriesi no jauna
un ņemsi mani
par kliedzienu būt