Asinsdziesma

šī pusnakts garšo pārlieku sāji
miers un klusums gaistošas vērtības
bet visi apstākļi liecina ka iespējams
to nemaz bijis nav
un saplaisājis pulksteņa stikliņš
savos zobos manu mūžību tur

ko tu gribēji mani traucēdams
melnā vientulības stundā
es negribu neatbildu neceļos
neesmu izsalcis gars ko saukt
un savu nievu puvekļiem barot
atceros bērnībā dzirdētu teiku ka
tikai mirušie visu varot

mans visvarenais klusē un
pirmo reizi var vērot kā viņa
radījums atvēris acis lai
pēc brīža kliegtu vājprāta naidā
uz sevi jo aizšuvis tās
cieši jo cieši nebūtības gaidās

zini kad esi aizvēris acis
tu esi vienīgais kura nav
bet izmisums
turpina būt

nogaidošs pūlis ezera malā
ragana neuzpeldēs
tu biji nevainīga vai ne
tu biji šķīsta un ar
naktszieda baltumu mācīji
mums sevi nogālēt lai
mēs saprastu ka spējam
kļūdīties

tukšmēness valstībā
nāksi no ūdens un
dziedāsi dziedāsi kliegsi
kliedziens par čukstošu
putnu vērtīsies
un atņems mums
atņems mums pēdējo

(piedod man meitiņ
manas asinis rūgtas
tevi nebaro)

nogaidošs pūlis ezera malā
stāv un viens pēc otra
atdodas dzelmei
nu ragana piepildi
piepildi klusuma izēstos prātus
ar savu dziesmu

(pacieties meitiņ drīz
tētis nāks un
no ezera tevi vilks
dot saulrietam izvarot)