Asinsdziesma

Es miegā dzirdēju kā tu smejies un neredzamiem soļiem dejo pāri ēnām
Es dzirdēju tevi aizslīdam mēnessgaismā, pazūdam kā pazūd zvaigznes stars
Sirdssitiena bezgalībā izgaisa tava elpa, plūstot jūras viļņa zilajā neatlaidībā
Un zeme drebēja smaidpilnā mīlestībā tev spēlējot uz pusnakts stīgām

Ar zirnekļu mežģīnēm pārklāti koki liecās pret upi, maigi kā sniegpārsla krīt
Rokas apvītas ap devīto galotni turēju, un seju piekļautu dūmakas tīklam
Baltās asarās kā ledū atmirdzēja gaismas nakts
Un es lūdzos – ar visu dzīvību es sapņu mēlē lūdzos, lai tava dziesma nebeigtos nekad...


***

Tik spēcīga ainava, kad kapātu skuju smarža triecas sejā jāšus uz lietuslāses
Un ubags pie stacijas nemaz nemana, ka palēnām slīkst
Rajona taureņi plosās manos matos, glābjot savas pēdējās dziesmas
Bet, piedodiet, man nav jūsu žēl – es atdodu viņus lietum
Debesīm jūtu izvirdums, tās krīt un ceļas, gaudo kā vājprātīgas, tāpat arī smejas
Pagalmi dun kā zvani, ielas zilgani virmo un dreb – rūgtums zem asfalta aug
Soļi vairs neklab pret bruģi, bet plūst, un parkā zem samtenēm slēpjas pelēkas sejas
Šī pilsēta miegā raud.