Asinsdziesma

nesaki nekad nesaki
nesaki nekad
neskaties manī neskati
manus norītos vārdus
nekad

gausi ceļas elpa pret stiklu lai
zīmētu pērlīšu apļus kas tecēs
un asaros manā vietā par katru
mirkli kas saplosīts klusuma svētītā
bezlaicībā ietīņātā kā mūmija skatā
ko veltījām viens otram lai rādītu
ka viss ir vislabākajā
jā vislabākajā kārtībā mūsu redzējums
...
cik skaists ir tavs aptumsums

nesaki nekad nesaki
nesaki nekad
jo skatījies tomēr
un klausījies
kas man bija sakāms par spīti
tam ka tēloji ciešāko miegu
cik skaisti ir tava aptumsuma rīti