Asinsdziesma

viņai ļoti slāpst, ir auksti, rokās notverts nezvērs krāc,
bet tu pieliecies un smaidi, tavā šodienā
ir pavasaris, tas nekas, ka citur tukšums,
tas nekas, ka citur auksti, straumes apsīkst,
sāpēm nepiepildāms sāts

pasniedz ūdeni, tev daudz, pasniedz gaismu,
tas jau nesāp - viegli atdot, tikai
pieliecies un smaidi, pacietīgi,
padevīgi, tā kā dievs pie nama durvīm;
pasniedz, viņai tiešām slāpst

upēs ledus, auksts tavs ūdens
pavasara diena klusi, padevīgi aiziet
tā kā dievs no nama prom uz
vienu nakti pārāk ilgu, bet tas nezvērs
pārāk skaļi plosās, pārāk strauji
vēnās skrien

itin skaisti pavasarī, citur ejot, tālu prom
vairs jau neslāpst, vairs jau nesāp,
upes tukšas, nezvērs guļ, vien
dievs, jā, dievs...tu
man vairs neseko?