šausmas, manas šausmas,
mūžseni gailošās, ar
skumjās atplestu muti
kā akmens lauvas
tverat lietu un
nemiera naktis
sevī dzemdināt
izplestām rokām mēs staigājam
pa jumtu dzegām, acīm
pievērtām un baltām
mežģīņkleitām vējā plīvojot
līdz rītam ir jāpaspēj
kājas lauvu stingušajās
rīklēs noskalot
debesu dzegas eļļaini
spīd lietus gaismā
izplestām rokām mēs
staigājam pa tām,
griežamies dejā pār
jūsu skumjās
atplestajām rīklēm,
šausmas, manas šausmas
mūžseni gailošās, ar
skumjās atplestu muti
kā akmens lauvas
tverat lietu un
nemiera naktis
sevī dzemdināt
izplestām rokām mēs staigājam
pa jumtu dzegām, acīm
pievērtām un baltām
mežģīņkleitām vējā plīvojot
līdz rītam ir jāpaspēj
kājas lauvu stingušajās
rīklēs noskalot
debesu dzegas eļļaini
spīd lietus gaismā
izplestām rokām mēs
staigājam pa tām,
griežamies dejā pār
jūsu skumjās
atplestajām rīklēm,
šausmas, manas šausmas