Asinsdziesma

baltu mēnesstaru istabā tu nīksti
stāstīdams mīklās par esošo, bijušo
un to, kas nepienāks nekad
kamēr diedzu, kamēr šuju
kopā tavu saplosīto ādu,
kamēr pinu, kamēr viju
muskuļus pār kauliem un lieku
aleph kā lodi blāvi zaigojošu
acu dobuļos

cīpslas kā zirnekļa tīkls
pār tavu kambari austs
vēl viena dūriena trūkst,
lai vienotu vārdus, ko
vārsmo tavas melnējošās lūpas
vēl viena dūriena, lai
tās aizvērtu uz mūžu,
kamēr aleph tavās acīs stāstīs
esošo, bijušo un to,
kas nepienāks nekad