Asinsdziesma

turēdama manu plaukstu savā viņa stāstīja
kā pusaizmirstu sapni mūsu ceļus viņa stāstīja
lūpām pavērtām zilganā smaidā un skropstās
noķertu miglas pavedienu, viņa stāstīja,
ka mani gaidot skaitījusi putnus,
kas viens pēc otra pazuduši krēslā
pelēkā kā purvs

bet vējš kā čūska zem ādas
kā velis melns mūsu sapņoto
blāvi mirdzošos aukstuma
zobratos sagriež un maļ
viņa stāstīja
balsī dziestošā
viņa stāstīja
akacī grimstoša
viņa stāstīja
ka jāatlaiž

vējš mani maļ
tevi gaidot skaitīšu putnus,
kas viens pēc otra pazudīs krēslā
pelēkā kā purvs