Asinsdziesma

rīta pirmais balodis nošauts
ar dziestošas laternas staru
norautu lapu ielās papilnam
maldu gājējiem ceļu apslēpj
un jauc

bet tad skrēji tu
kaila kliedzoša asinīm
un debesu putekļiem svaidīta

un man bija tik ļoti žēl
par debesīm kas neizbēgami krīt
par ceļu kas zudis klīstošās sāpēs
par tevi skrienošu kliedzienā
ar matiem sarkaniem kā
asins zīds
par to ka netieku līdz

sastingu ceļmalā kā koks
lapas kaisīt tavā
asinsdziesmā līgoties
gaidīt kad skriesi no jauna
un ņemsi mani
par kliedzienu būt