man ļoti patika Smilšuvīrs opērā, pēc tam izvērtās baigā diskusija, par ko tur īsti bij - vai par alkoholismu vai ko. Mana versija bij - tas ir stāsts par cilvēku, kurš sākotnēji ir tīrs un orģināls, tad viņam piepiedu kārtā uzliek stereotipus, klišejas un pataisa par masu, par daudzskaitli. Tad šis iemīlas lellē bez dvēseles, jo viņš redz tikai lietu ārējo dabu.
Bet viss bija daudz daudz vienkāršāk. Tas vienkārši bija Hofmaņa stāsts par bērnības traumu. Smilšuvīrs nepaklausīgiem bērniem pieber acīs smiltis un tad izrauj tās un aizstiepj tās uz mēnesi izbarot saviem mēness bērniem. Cik skaisti.