santa_klauss

Manā gaisā virmo miers un klusums. es zīmēju. daaaaudz. un man sāk pamazām veikties. ja reizi rokās ir gulējis zīmulis, tad tas ir tāpat kā peldēt un braukt ar riteni.

Kopš manā darbā ir kafijas automāts, es brīnos kā mana sirds vēl nav pārstājusi darboties.

http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=fVJ6xDYrLg4

šis ir masn šodienas skaistais atklājums. Un pasaki tikai, ka nav.

Noklausies, tas ir kaut kas skaists.

Alkoholiskie dzērieni mani padara pilnīgi citādu. Un es nerunāju par aliem vai cietiem mazgrādīgiem dzērieniem. Es runāju par 40 grādus saturošiem vājprātiem. Ko tik es vakardien neesmu sadarījusi. Un es aizgāju tikai iedzert šampanieti. Es brutāli esmu laizījusies ar puisi vārdā Alvis, kurš ir tieši vienu dienu jaunāks par mani. Esmu dziedājusi pilnā rīklē kāpņutelpā un trobelējusi kaimiņus. Esmu visādi perversi izrādījusies un runājusi tādas stulbības...
Esmu lamājusies, skumusi un stāstījusi cik mana dzīve ir nelaimju pilna mauka. Pēc tam par to smējusies un vispār. Es nesaprotu kā alkohols var ko tādu nodarīt manam prātam. Tā neesmu es.


Lai vai kā. manī šobrīd ir tas patīkamais rīta reibums, kurš negadās bieži, un es to esmu ieplānojusi izbaudīt visā pilnībā. Pēc tam, kad tas būs cauri, es nesalūzīšu skumjām un turpināšu savu dzīvi bez īpašiem pavērsieniem. Nekad neprecēšos un iegādāšos suni. Nākotnē.

:):):)

Keira Naitlija. Šodien pretējā logā sieviete, kas gauži līdzinājās iepriekš minētajai, liegi sēdēja uz palodzes un smēķēja. AAAAk, cik viņa žilbinoši izskatījās. Tik iekārojama. Tik skaista. Un vientuļa.

Jau vairākas naktis es murgoju te par seksu, te par to, kā vedu gāzes kamerās savus parādniekus, te kā šauju viņus nost. Ar mežonīgu smaidu sejā. Neesmu paskatījusies kāda nozīme ir maniem sapņiem, pat negribu.

man atkal jau sāp vēders.
Es gribu gaļu. jau divas dienas. šodien es pirkšu daudz gaļas. tūlīt..kolīdz izkļūšu no darba. Es rīšu šovakar gaļu, kā neprātīgs Latvijas valsts pilsonis.

Nupat lasīju šo to par lielo vīru Obamas kungu. Tur līdzās bija arī bildītes un man pamanījās, ka savas karjeras sākumā viņam nudien bija miljons reižu mazāk rūpju rievu sejā, kā šodien.
bet ne par to ir runa. Citi ir radīti, lai mainītu pasauli ar lieliem vārdiem un cēliem mērķiem, taču šo rūpju vārdā viņiem nākas nolikt savu ģimeni un tuvākos plauktā, kuram tu velti uzmanību reizes divas gadā. Es tādus cilvēkus nezinu daudz. Bet vismaz vienu zinu noteikti.
Kam esmu radīta es, es pilnīgi un galīgi nespēju saprast. Varbūt esmu radīta kā slikts paraugs tam, cik ļoti var mīlēt akmeni vai sūnu, vai muļķīgu mīksto mantu, vai pīles, vai lāčplēsi.
Bet kad es izlasīju grāmatu Doplers, es sapratu, ka tas nemaz nav tik slikti un nožēlojami, viss ir atkarīgs no tā kāda ir tava iedomātā cīņa dzīvē. Un vēl jo vairāk, ja mēs dzīvojam kā manā nesenajā sapnī, t.i. uz ziloņa auss, kurš pats atrodas skudrai uz muguras un šis ir mūsu mazais visums, tad ir kaut kāda reāla jēga jēgai?
Šobrīd es lasu nu jau citu grāmatu, Būda, kurā vīrs sarunājas ar Dievu. Ziniet, es pat nezinu vai man Dievs ir jāraksta ar lielo burtu. Es pat nezinu šī vārda nozīmi savā prātā. Nesen lasīju arī GEO, kur bija rakstīts daudz par prātu un to kā tas darbojas. Man viss, protams, palika vēl nesaprotamāks un ar vairāk svešvārdiem domās.

Lūk, visi apstākļi man liek mazliet nojaust vienu, mēs katrs izsapņojam savu iedomu pasauli. Uz ielas mēs nejauši saskrienamies, jo mūsu iedomu ceļi krustojas vai atrodas netālu viens no otra. Nozīme nav ne tavam bruņiniekam, kuram tu reizēm gribi ierāpties klēpī, ne bērnam, kurš no tā reiz izrāpsies. Mēs katrs esam sava ceļa gājējs.

Tā man šodien liekas.

šodien es esmu pārsteigta par savu priekšnieku.
mani kāda krieviski runājoša lēdija gados rupji lamāja, līdz priekšnieks pateica tieši viņai pa seju-imigrantu cūka. tā tas šodien bija. jā.
bet noskatieties filmu kolka cool, jo vakar, kad es vērmaņdārzā iemalkoju burvīgo alus dziru no divlitrenes, es sapratu, ka tā darīt labāk nevajag.
vakariņās ir skābeņzupa un esmu nogurusi.

Es arī esmu dzīva būtne. Lai kas jums arī liktu domāt, ka esmu vien nesavaldīga un pusjukusi lamzaks, tā nav. Manās krūtīs dauzās orgāns un es arī domāju, apceru un jūtu. Katru savas dzīves sekundi.

Šodien es gribu būt es, un es esmu. Es esmu Santa. Un reizēm esmu mazliet laimīga.

Fui, kaut kā grūti.

Zebra atkal ir kļuvusi par manu samīļotāju. Mazā pat izskatās, ka nav turējusi ļaunu prātu uz mani:)
Un jāaa, pavasaris ir ielijis manā sirdī līdz pat matu galiņiem un lai cik skumja diena man bijusi, tomēr alus un lokālo jauniešu pasēdēšana pie atvērta loga neiekārtotā dzīvoklī ir unikāla, tikai pavasarim un divdesmitgadnieču sirdsplaukumam raksturīga varenība.
Lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!!!

nu šodien beidzot esmu saskumusi.

Ozola mizas tēja ir brīnišķīga. Ļoti garšīga.:)Iesaku. Bet vispār man liekas, ka dzīvoju kaut kādā citā pasaulē šodien. Viss bija tik krāsains un košs un pelēkie koki krēslā likās skaistākais, kas vispār var būt. Par visu nāk smiekli un nogurums ir nevis besīgs, bet mīlīgs. Kas tas ir? Ārprāts cik pasaule šodien pret mani bijusi labvēlīga.

Un tās indiešu meitenes..tik mm....smuki dancoja, lai gan vispār jau smieklīgi, tomēr viņas bija satriecošas. Un esmu mazliet priecīga, ka Pabriks prot runāt angliski, es nemaz nezināju. Lai gan tas jau pašsaprotami laikam.

Jūtos tāda mazliet apdullusi. Tā it kā būtu uzpīpējusi.
Man pat acis izskatās aizdomīgi. Ehh..jādodas gulēt, un..un...un...rīt ir PIEKTDIENĀĀĀĀĀAAAA!!!!!!! Un kā mēs visi zinām, sākas brīvdienas-manas laimīgās dienas.

:)
vē :))))))

Citus rītus es šajā laikā saldi gulētu. Šorīt ne. Dažkārt es ceļos ar tādu prieku, kādu atceros tikai ekskursiju dienās pamatskolā. Vēderā kņud un pirmais, kur skrienu, kad pamostos, ir logs, lai novērtētu laiku aiz tā. Šorīt ir saule un auksts, man kņud vēders un es galīgi nevaru saprast kāpēc. Man jāiet taču uz darbu, kur nekādi zilie brīnumi mani negaida, tomēr tāds patīkams satraukums.:)

Esmu ļoti sašutusi sakarā ar to, ka rīt ir pirmdiena. Nē, nopietni. Kā tas nākas, ka kāds ir izdomājis, ka atpūsties vajag tikai divas dienas?? Bet brīvdienas,jāatzīst bija lieliskas. Brīnišķīgas. Un tas suns arī ir varenjauks. Un mīļš. Un lien bučām pa vidu. Man pilnīgi sagribējās sev suni.

žēl, ka esmu bailīga. tiešām žēl. un neizlēmīga. un nepārliecināta. agrāk man nebija šādu īpašību. visu laiku kaut kas mainās un man nākas pa jaunam pie sevis pierast, es pat nevaru paspēt pie sevis pierast.

Man tomēr bišķiņ liekas, ka esmu diezgan forša citreiz.

:) kaut tā nedēļa ātri paietu..

Nupat noskatījos brīnišķīgu filmu. Ar vien vairāk esmu droša par savu ieksējo pāriecību, ka pareizi ir doties prom un darīt ko gribu. Kaaut tikai tas laiks nāaktu ātrāk. Apnīk gaidīt...
Nu piedod māt, piedodiet visi, kurus pievilšu, bet negribu strādāt šo darbu depresīvo un dzīvot kā dzīvoju. Ir taču TIK TIK TIK daudz ko redzēt, ko piedzīvot, izjust, nogaršot...........aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa.........................dzīve ir mūsu pašu rokās!!!!!! :)

Man nepatīk ar viņu satikties, bet es tikai turpinu un turpinu to darīt. Ar vien biežāk un biežāk. Es viņu ienīstu un dievinu. Cūkas-vīrieši. Cūkas-aizliegtie vīrieši. Kā es varu visam priekšā likt savu egoismu, ne sirdsapziņu??? why?


:((

Manā galvā ir tik daudz dažādu piņķerīgu domu...
Ko es īsti nevaru saprast? Man netop skaidrs.
Ir tā, it kā lietas, kas agrāk manā galvā bija sakārtotas plauktos nu ir izbirušas pa visurieni, tad ir jāsāk krāmēt un parasti viss glīti pārkārtojs un vecās, nevajadzīgās lietaas tiek izsviestas.
Kas kaiš manai māsai un manai mammai? Kāpēcmāaasa tik ļoti mani neieredz?Un kāpēc mamma pret mani izturas tik sveši? Tik neierasti un jocīgi? Un kāpēc es pati sev daru pāri? Kāpēc ļauju citiem darīt sev pāri?
Kā lai atrod vietu pasaulē 21 gadus jauna meitene, kura pati nesaprot, kur grib nokļūt, bez naudas un ar mirklīgām laimēm, kas uzpeld un pazūd kā saule mākoņainās dienās?

Visvairāk es laikam gribu nedomāt šīs visas lietas ,kurām nav ne galu ne malu, bet traukties pret vēju, tā, ka ausīs švilpo, celt gaisā roku un vērot pasauli....un priekos un bēdās būtblakus otram, lai turvai kas. Galvenais..traukties..vasara, nāc pie manis..un pavasri, aizskalo dubļus no manas galvas.

īsta laime ir iespējama tikai tad, ja ar to dalās.

kā ir justies viļņveidīgi? :( :) :( :) :( :) :( :) :(................tā nu arī jūtos..

Man bija viena no jaukākajām dzimšanas dienām, kādu vien varētu vēlēties :)

man nav ko slēpt. vakardien g'ju karstā vannā un sagadījās, ka vajadzēja atslābināties. Tā nu es, bļe, masturbējot sarāvu krampī kāju. Ar to arī visi prieki beidzāas. man vajag vīrieti, tas nu ir fakts.

šodien jūtos kā izdirsta, pēc novītušu flokšu smaržojoša kāmjsūda. varbūt mani tiešām apsēdis fakin dēmons? un es tiešām gribu te dzīvot. kāpēc es vispār aizgāju?


3 dienas līdz dienai, kad, kā māsa teica, varēšu iet uz pienu un esīti piektdienā. fak yā, es iešu tur tikai, ja man ļoti vajadzēs dirst.