Grāmatadienas

Es nevaru izturēt savu debīlo kursu! Kropļi, bļe!!

Mani drausmīgi kaitina cilvēki, kas izlasa vēstules un pilnīgi neko neatbild. Īpaši gadījumos, kad patiešām tas ir svarīgi. Vai tiešām ir tik grūti uzrakstīt Jā, Nē vai Nezinu??
No 50 cilvēkiem nu pāri ir palikuši tikai 11, kas ir ar visām 4 par izlaiduma nosvinēšanu kādā nebūt vietiņā.

Bakalaurs aizstāvēts uz 9. Izklausās jau labi, ja vien lielākajai kursa daļai nebūtu 10, līdz ar to es sajūtos dumjāka nekā citi. Cerams, ka tas neietekmēs manu tikšanu budžetā maģistratūrā.

Bakalaura darbs pabeigts.
Nākamnedēļ aizstāvēšana.

Plusā tam, ka es netiku uz skolas salidojumu un turpinu sēdēt mājās kā tāda veca beka, vecis ar darba kolektīvu ies uz boulingu.
Super.

Nesaskatu vajadzību sevis kopšanā. Tāpat nekur normālā sabiedrībā netieku un vienīgās, kas mani redz ir vecas krievu babuļas, kuru viedoklis man ir vienaldzīgs un citas jaunās mammas, kurām turpretī gluži vienaldzīga esmu es.

Es laikam esmu vecmodīga mamma, jo savu bērnu ģērbju lāčos nevis mazmazītiņās džinsiņās un stilīgos krekliņos (kas maksā bargu naudu un paliek par mazu pēc pāris mēnešiem)

Kad mājās ir mazs bērns, tad slimot ir sasodīti grūti, jo nav iespējams ne dienu, ne nakti nogulēt no vietas ilgāk par 2-3 stundām.

Cilvēki tik tiešām ir pilnīgi stulbi! Apbrīnojami stulbi!

Personīgi mani tās ātruma reklāmas TV un radio ir pamatīgi iespaidojušas.

Ko man darīt, lai tas bērns pieņemtos svarā???
Cerams, ka daktere neliks dot maisījumus..

Pirmo reizi pati uzsēju slingu, nezinu vai pareizi, bet Artuss neprotestēja un aizmiga :)
Šausmīgi laba sajūta un galvenais, brīvas rokas!

Mammas mīlestība iet pāri malām. Mums būs izlutināts bērns un es tur neko nevaru padarīt.

Kaut kas nav kārtībā vai nu ar tām Pampers autiņbiksītēm vai mani. Vai arī tas ir saistīts ar kko citu, mēnesfāzēm, piemēram. Bet nu katru otro, trešo dienu tās biksiņas laiž garām. Un tad pēc laika man vairs nav ko vilkt bēbim mugurā, jo viss ir slapjš.


Un mums šodien ir 2 nedēļu jubileja ;)

Nemanāmi viss sākās 7dien pa dienu. Un beidzās 12.10.2009., plkst. 07:51 ar mazā Artusa piedzimšanu :)
Godīgi?? Bija briesmīgi sāpīgi un grūti. Bet esmu dikti laimīga par savu mazo susuru.

Aizvakar sākās mērena panika, bet nu ir iestājies miers. Nez, cik ilgi..
Vakar nokārtoju pārtikas ķīmiju, 10 min. parunājos ar pasniedzēju, nu vairāk gan runāja viņa, man atlika vienīgi piekrist. Ielika 8, jo nebiju iegājusi likumos.lv un apstījusies tos sasodītos aktus par pārtikas piedevām.

Beidzot sakrāmēju somas, ko ņemt līdzi uz DzN. Vairs neesmu pārliecināta, vai manis pirktās jaciņas patiešām ir jaciņas un nevis krekliņi. Cerams, ka tur uz vietas mani apskaidros un tad cienījamam vīra kungam nāksies skriet pa veikaliem un meklēt mazas jaciņas :D

Skatījos vakar Koru karus. Nu, ja uzvarēs Jelgava, es iešu protestēt. 15 tūkstošus tērēt kkādam piemineklim, ja apkārt ir tik daudz dzīvu cilvēku, kuriem nepieciešama palīdzība, ir vienkārši amorāli.

Tagad es zinu, ka mans puncis ir patiešām milzīgs. Skatoties no augšas tā nelikās :)

Vispār dikti dīvaini, ka pasniedzējs ir tikai 2 gadus vecāks par mani un pie tam vīra draugs. Nevaru saprast, kā īsti izturēties, jo viņš jau nu ir briesmīgi bargs.