tāds it kā līdz galam kkas nepateikts.
es nezinu cik es varu atļauties un vai drīkstu šokēt cilvēkus ar pasacīto.
taču tā vien gribas teikt to ko domā un skatīties, kas ar to cilvēku notiek. ja bails pazaudēt, tad gan tu nerunā to ko domā.apmēram kkā tā.

aizpūpūļojos līdz T.kalnam, ejot un kavējot satieku 3 cilvēkus ar visiem jāapmij pāris vārdi.skaitlis trīs.


pārāk daudz pēdējā laikā svārstos savās domās.

vecmāmiņa stāstīja par otro pasaules karu.intresanti.

un jā ja kas 5dien vienīgā labā lieta pasākumā, kas ``veto`` - gardais martini un kaspara aicinājums uz danci.

krusta gājiens šogad izskatās, ka būs skaists- burvīgs ezers, upītes pārbrišana un arī purvainie apvidi, kā arī vilciens, hes un suņi.

mēs izskatamies kā vecs laulāts pāris- nedēļas sāpīte un rūgtumiņš

kāpēc gan šodien nenomirt?
ne jau tas ka besis
bet vienkārši mazāk problēmu būtu man un citiem. un ne tā pa draudulīgo, bet vienkārši nu tā - es vairs neesmu.man nav nekur jāiet, nevienam nav mani jāsatiek.


labi labi, laikam gan es gribu atbrīvoties no daudz darbu darīšanas, bet šī doma liekas vilinoša - nomirt.
tikai nepārprotiet- nomirt, nevis sevi nomirināt.


krūšu apvidū, iekšā kkas sāp, tas laikam arī vedina uz to , ka tagad varētu apgūlties gultā un pēdējo reizi aizvērt acis ciet.

bet viss tas būtu pārāk vienkārši.
bet tā jā es gribu dzīvot.
un tā liekas pa daudz apspēlēju šo domu, tāpēc beigšu....