pēdējā laikā prātu pāršalc fascinējošas domas, navinkas, priekš manis.
taču
mēs esam pēdējā paaudze, kuriem bērnības foto ir melnbalti
draugos lv ir izplatījusies sava veida sērga ar slaidšoviem un bildēm iz dzīves, turklāt tizlu mūziku fonā( visi uz pjedestāla izliek sevi)
tēva atziņa - līvu akvaparks ir kā būris kur visus sadzen iekšā un liek justies izklaidētiem, bet patiesībā tas ir sava veida būris.es domāju: tāpēc tiem cilvēkiem kam tas patīk, lai aiziet uz zoodārzu un tur redz kā izklaidējas, nerunāsim par cirku.(pavērosim sevi no malas)
principā katrs no mums kkur savā ziņā ir atkarīgs, tikai jautājums, kad un kā var sākt cīnīties ar to, ja vislaik bail no nebeidzamā apļa atkārtošanās metodes???
pēdējā laika skriešana, divās pēdējās dienās ir aizmirsta, nedomājot par sekām, tiek darīts nekas.
līdz ar to vai ir labāk, nezinu ir mierīgāk, bet nekas atnāks 1diena un atkal varēs iespringt par nenodoto referātu un visām citām foršajām fīčām. un jāsāk pārdomāt vai skolotāja amats maz bija tik labs - vienīgais ko šai darbā pārbaudīšu savu izturību - psihisko/ balss saišu/mēģināšanu nekraut kādam pa ģīmi.
sasodīti gaidu oktobra baigas, kad uz Liepāju ietīšos uz veselām 2 dienām - ja saskaita stundās.
sabiedrības krējums nespēj bez paparaci
un īstenībā kāpēc jel kāpēc cilvēkiem ir labāk slīgt kādā atkarībā, nevis sākt dzīvot savu dzīvi, kaut vai no jauna- tā ir vieglāk...es pasaku sev priekšā.
mazas/lielas dusmas.
Un Tev Kate, neko nerakstu, lai pēc tam Tev nevajadzētu gari atbildēt, bet ja nu tomēr vienmēr gaidu- kaut vai pārpeistotu meilu(kas domāts kādam citam) :D
kā arī varbūt pietiek ar cibiņu.