un tā gadsimta problēma, kas īstenībā tikai attiecas uz mani- bijis jau posts, ko sirds kāro darīt.
būtu jau feini, ja visu, bet pa daudz.
taču redzēju vakar kādu filmas daļu- filma bija tizla.
bet sajutu tās doto mierīgo sparu., flegmatiskumu revolūcijā, ko liekas pac režisors gribēja, lai to saož.arī revolūcijas var notikt lēnīgi,bet ar neatlaidību un .....------>
revolucionāri - kas 567 reizes mēģina iznīdēt konkurentus, bet nesanāk(nu filmas beigās jau protams sanāca(tizli,bet ko darīt. cilvēki nav iemācījušies atteikties no sapņiem-par labajām beigām un moš pat labi, ka tā- tā būtu sērīgi pārāk-jo dzīvē jau ir tās sliktās beigas,kas galu galā ved uz labu(propoganda sev)), džeks kas tomēr saņemās atdzīties lēdijai par amōri un skrien pie viņas gaisa gabalu- bet tik tizli un lēni, taču beigās pielauž viņu- pasakot- es vairs negribu izturēt 3dienas bez tevis nekad savā mūžā, ja pat tāds nūģis var pateikt ko skaistu, tad mans princis baltajā zirgā runās franciski.taču to man nevajag.man nevajag pat baltu zirgu.pat princi.tik to, kas mani un es viņu.
un savkārt dikti klausos māsas rakstītajā- novēroju un klusēju, ka būs man ko teikt.bij jau viens mirklis,taču noturējos, tā nav mana daļa :P