Telpa domām

Apsveikums. Viņa vārds manā telefona ekrāniņā nelika manām sajūtām mainīties par grādu turp vai šurp. Gaidot savus ceļabiedrus, kas ķemmēja veikalus un mīņājās rindās pie bankomāta, sēdēju pie stūres un truli blenzu telefonā, vairākas reizes lasot vārdu Raivis, līdz tas kļuva par bezsakarīgu burtu kopumu. Neapzināti galvā patinu filmu atpakaļ par pusotru gadu, un skaitīju mūsu randiņus,naksnīgās pastaigas, pasākumus, kuros sēžot blakām, mums bija jāizliekas par ja ne nepazīstamiem, tad vismaz etiķeti ievērojošiem; protams, šī filma tinās atpakaļ gar kaislīgajām naktīm, kurās grimām saldkaislā baudā, mīlējoties visneidomājamākajās vietās; un beigu galā atdūrās pret gadu ilgo neprātīgo iemīlēšanos. nē, es neesmu viņu aizmirsusi. viņš bija mans liktenīgais. liktenīgais mīļākais. ne vienīgais. Bet kā es toreiz viņu mīlēju...
Šī diena nepagāja arī bez visādu vecu pielūdzēju ziedu plūdiem pie manām durvīm, bet - to pat nav vērts pieminēt. Man trūkst vīrieša,un pasaulei laikam arī.