Telpa domām

Un kas par to, ja esmu inteliģenta un izskatīga, apdāvināta, spējīga? Saprāts, ko man devis pat Dievs, ir ēsma nelaimīgiem un nepašpārliecinātiem vīriešiem. Es šovakar atzīstu savu sievišķīgo vājumu un ļauju vaļu sievišķīgajam šarmam – balti-rozā satīna naktssvārkos tērptais augums atslīdzis lielajā gultā, smalkie, īsie pirksti rotaļājas ap dāvināto tējas krūzi, bet domas... Domas bēg no tās vientulības, kas valda apkārt. Esmu viena.
Vēl ir suns. Guļ savā gultā – īsais purniņš ar divām snaudošām ačelēm, nedaudz ieslīdzis kuplajā kakla spalvā, kas ap krūškurvi un muguru veido karalisku jabo – tīrasiņu? Un kas par to? Pat sunim viņa mīkstajā pēlī ir tik pa daudz vietas. Mērogā tik pat, cik man milzīgajā gultā. Izliekti metāla stieņi, vēsi palagi sega – sega, kurā var pazust ne tikai viens vien... Bet viena. Vēl ir sapņi. Kaislīgi, sirdi plosoši – par kaut ko tik patiesu, vienreizīgu un īstu. Bet tie ir sapņi.

Es nezinu pasaulē uzticīgāku būtni par suni. Un nodevīgāku radījumu par vīrieti neesmu sastapusi. Tad nu, lūk. kas man no tā visa ir palicis – kad vīriešus, vēl trakāk par suņiem lamājot esmu sūtījusi pie visiem dieviem, tad man tik vien, cik viens un patiess visīstākais suns ir kļuvis par vienīgo sabiedroto. Suns. Ironiski, bet – arī suns ir nevis viņa, bet viņš.

Apsveikums. Viņa vārds manā telefona ekrāniņā nelika manām sajūtām mainīties par grādu turp vai šurp. Gaidot savus ceļabiedrus, kas ķemmēja veikalus un mīņājās rindās pie bankomāta, sēdēju pie stūres un truli blenzu telefonā, vairākas reizes lasot vārdu Raivis, līdz tas kļuva par bezsakarīgu burtu kopumu. Neapzināti galvā patinu filmu atpakaļ par pusotru gadu, un skaitīju mūsu randiņus,naksnīgās pastaigas, pasākumus, kuros sēžot blakām, mums bija jāizliekas par ja ne nepazīstamiem, tad vismaz etiķeti ievērojošiem; protams, šī filma tinās atpakaļ gar kaislīgajām naktīm, kurās grimām saldkaislā baudā, mīlējoties visneidomājamākajās vietās; un beigu galā atdūrās pret gadu ilgo neprātīgo iemīlēšanos. nē, es neesmu viņu aizmirsusi. viņš bija mans liktenīgais. liktenīgais mīļākais. ne vienīgais. Bet kā es toreiz viņu mīlēju...
Šī diena nepagāja arī bez visādu vecu pielūdzēju ziedu plūdiem pie manām durvīm, bet - to pat nav vērts pieminēt. Man trūkst vīrieša,un pasaulei laikam arī.