Jau ilgāku laiku mani īpaši neinteresē, ko dara citi. Negribu, lai citi interesētos arī par mani. Nepatīk, ja uz mani skatās un vispār ļoti labi jūtos tikai tad, ja apkārt ir pazīstami cilvēki. No citiem man neko nevajag. skatos uz nopirktajām ZsV kartiņām, kuras tā arī nevienam neaizsūtīju. Laiks bija un tā, bet nebija nevienam, ko teikt. Tāpat arī ar apsveikšanu svētkos. Tās pustālās paziņas vispār negribu sveikt, kur nu vēl par tālākām. Un šajos Ziemassvētkos nevienam nenosūtīju nevienu īsziņu, neviens mani tā īpaši neapsveica. Un pirmo reizi man bija vienalga. Vienkārši nesatrauc un šķiet lieki.
Iespējams, tās ir pirmās šizofrēnijas pazīmes. Vai varbūt Alcheimers. Bet varbūt vienkārši jūku prātā.

Kaut kas ir mainījies. Nav vairs kā senāk. Un labi, ka tā.
šis gads manā dzīvē tomēr ir ienesis daudzas pārmaiņas, lai kā arī negribētos domāt, ka viss ir pa vecam. Nu galīgi nav.
Man tikai vajag laiku, lai aprastu pašai ar sevi.
Pārmaiņas uz labo pusi un tas ir drusciņ forši.

Ievākties pie džeka, pēc divu mēnešu draudzības? Pie džeka, kas dzīvo kopā ar vecākiem? Vai nav slimi? Tā sieviete mani nebeidz pārsteigt...