|
Maijs 4., 2013
 | 09:59
Skriešana ne vienmēr ir romantiska "ak, cik es viegli jutos, kā relaksējos, pacēlos spārnos, es visu varu, bla bla bla". Ir dienas, kad tas ir vienkārši grūti, pat ja vari jau saukties regulārs skrējējs. Ir dienas, kad, ja būtu skrējusi viena, būtu apstājusies pēc 5 minūtēm un soļojusi mājās, nedaudz vīlusies ar sevi, bet zinot, ka šodien nav skrienamā diena. Esmu mājās no sava otrā parkrun. Man bija tik slikti, nevienā brīdī nejutos labi, tikai pirms finiša, kad saņēmu savus pēdējos spēkus, un skrēju tā, ka domāju, ka kājas salūzīs. Un kad galvā iedomājos, ka pēc 2 mēnešiem man būs jāskrien 2x garāka distance, man gribās paģībt. Vienīgā labā sajūta bija, ka no 128. vietas pacēlos uz 112 (no kādiem 400 cilvēkiem). Bet kas to lai zin, varbūt šodien bija lēnāki skrējēji. Rezultāti būs pēcpusdienā.
UPD: uzlaboju savu labāko rezultātu par 5 sekundēm, haha.
|
Aprīlis 20., 2013
 | 15:52
Nevaru noticēt - savā pirmajā skrējienā finišēju 10tā no sievietēm, turklāt tās, kas bija ātrākas par mani, visas ir no skriešanas klubiem ar stāžu. 24 minūtes, mans jaunais rekords.
|
| 10:35
Tik lielisks rīts - nekāda darba, piecēlos 8, apēdu mazu bļodiņu musli, uzsēdos uz riteņa, aizminos uz Ītonas parku, lai pirmo reizi piedalītos "park run". Šitāds pasākums notiek visās Anglijas lielākajās pilsētās - katru sestdienu, 9 no rīta cilvēki skrien 5 kilometrus. Nekādu vecuma vai fitnesa ierobežojumu - skrien bērni, atlēti, vecīši, sievietes ar bērnu ratiņiem, jebkurš, ka tikai ir gribēšana.
Šis man bija labs treniņš, jo ir pavisam savādāk skriet ar baru cilvēku, nekā pašam savā nodabā ar mūziku. Man, ar manu sacensību garu, uzsitās tāds adrenalīns, īpaši sākumā, kad kādi pārsimts cilvēki sāk skriet vienā barā, mīcoties viens otram pa kājām, elšot un pūšot. Ir tādi, kas uzreiz izraujas, un man gribējās būt vienai no viņiem, tapēc bija ļoti ar sevi jācīnās, jo zināju, ka ja iztērēšu visus spēkus sākumā, nebūs labi. Beigu beigās, visu distanci noturējos ar skrējējiem, kas bija priekšgalā, tādiem, kas skrēja jau 50to vai 100to skrējienu (tie dabū t-kreklus), bet pie paša finiša daudzi izrāvās, bet es jau miru nost. Gan jau, ka būšu kādā 70. vietā, hehe, rezultāti būs vakarā.
Lai vai kā, tagad dzeru kafiju, ēdu banānu šķēlītes ar zemesriekstu sviestu un jūtos kā laimīgs zaķītis.
Te arī fiksā bilde no mana sūdīgā telefona (mans kontrakts beidzas pēc mazāk kā mēneša, un es sūtīšu savu Blackberry trīs mājas tālāk, nekad vairs!)
|
Marts 17., 2013
| 14:21 - 10k race training
Pagājušā gada sacensību uzvarētāja noskrēja 10 kilometrus 36 minūtēs. Man vēl ir daudz jāstrādā, bet es šodien uzstādīju savu 5 kilometru labāko rezultātu - 25 minūtes ar astīti. Un man ir 4 mēneši laika.
|
Marts 15., 2013
| 19:55
Nespēju noticēt. Esmu oficiāli pieteikusies Londonas 10k skrējienam! Mans darbs sponsorē mani un vēl dažus cilvēkus un mēs skrienam labdarībai. Šodien jau saņēmu savu skriešanas t-kreklu, kas to visu pēkšņi padara stipri reālu. Man vienmēr ir patikusi skriešana (ko neviens īsti nesaprot), bet nekad nebiju saņēmusies skriet kādā pasākumā, bet tad darbā pļāpāju ar vienu puisi no citas nodaļas, kaut ko sačalojām par skriešanu, un bāc, man ir piedāvājums. Lai gan atkal gribēju baidīties un ierakties ar galvu zemē, atcerējos par savu apņemšanos visam teikt "jā", un, lūk, tagad tas notiek. Varbūt man viss izdosies, un kas zin, varbūt nākamgad skriešu pusmaratonu, varbūt kādreiz dzīvē noskriešu maratonu? (Tas ir mans klusais sapnis). Un pēkšņi tam visam ir pavisam cita jēga - iet ārā, skriet, "pārsist" pašai sevi. Nav jau tā, ka pirms tam nebija, bet tomēr. Tagad ir trīs mēneši trenēties, ceru, ka tas šausmīgais slapjdraņķis, kas šobrīd darās aiz loga, vienreiz beigsies.
|
|
|
|