| 7:14 pm |
Jēzus Kristus
Lai saprastu šī teksta jēgu, iesaku izlasīt līdz galam.... ja pietiek pacietības:D
Apkārt virmoja uzmācīga vīraka smarža. Starp mazajām, ar pelēko krāsu pielietajām ieliņām atradās tikpat pelēki nomācošas daudzstāvu ēkas. Itin nekas neliecināja par to, ka aiz šiem necilajiem, noskrandušajiem mūriem atrodas izcila, augstdzimusi, pilnīgi ar šo nomācošo vietu nesaderīga persona. Neviena skramba 7. nama apmetumā, neviens nomestais atkritums uz ielas pretī necilajām, pirms vairāk nekā 20 gadiem krāsotajām, smilšu dzeltenajām durvīm, neliecināja par gaišo, nenomācošo personību.
Pa dienu tveicīgās svelmes pielietajaa, ar bruģi pārklātajā ielā, atskanēja tumsu caururbjoši soļi, kas nezinātājam varētu likties pārāk nesaderīgi ar ierasto klusumu. Pēc svelmīgās dienas, kas pavadīta pusnomodā, gaidot mirkli, kad domas pa galvu nešaudīsies tik neticamos ātrumos un nebūs tik uzmācīgas, kā mušas, kas no rīta it kā spītēdamas gulētājam ar speldzīgu skaņu griezdamas ausīs izaicina nāvi. Mēnešiem ejot, laiks viņam bija kļuvis par vislielāko ienaidnieku, nespēdams pēc skaidrības un gaišuma pielietās nakts atkal atgriezties dvēseli kaltējošajā dienas gaismā. Saules gaismā te notika pārāk liela rosība, kas neizsakāmi biedēja viņu. Klaigas, skaļi smiekli, ielu tirgoņu centieni pēc iespējas labāk noreklamēt savu preci, viņam atgādināja par agrāko dzīvi. Dzīvojot labu laiku atpakaļ, daudzu kilometru attālumā no šībrīža dzīvesvietas, tas viņu pilnībā apmierināja, pat intriģēja. Bet daudz kas jau vairs nebija kā agrāk, bet par to viņš bija laimīgs, jo dzīvojot kārtīga pilsoņa dzīvi demokrātijas valdošajā Latvijas republikā, viņš vienmēr tika izjutis kādu apslēptu vēlmi vienkārši aizbēgt no šīs pasaules.
Ejot pa ielu, mums pretī nāk sveši cilveeki, kurus mēs vērtējam un noglabājam atmiņā pēc apģērba un vispār kopumā pēc ārējā izskata, tomēr šo cilvēku sastapušie retie garāmgājēji ar acs kaktiņu nopētījuši, tomēr nespējuši atklāt viņa gājiena galamērķi. Viņa domas, kā vienmēr atradās tālu no paša ķermeņa. Jau divus gadus viņa kaulaino, gaišo drīzāk slimīgi bālo seju neklāja smaids, tikai tajos mirkļos, kad katru vakaru sasniedzis sava gājiena galamērķi, paveicot to, pēc kā viņa sirds ilgojusies jau no brīža kopš no rīta atkal atvēra acis, viņš gandarīts par paveikto, tikai tagad ieraugot pretī esošo svešinieku sejas, lēni pats sev, ar vieglumu sirdī, uzsmaidīja. Pilnīgi neko citu viņa dvēselei nevajadzēja, kā šīs ar mokošām sāpēm un vārdos neizsakāmo vieglumu piepildītās minūtes.
Viņa garās, saules neglāstītās, trauslās kājas nesa viņu uz austrumu pusi. Tikai tad, kad zem kājām sajutis vēl karstās smiltis, viņš kā vienmēr pamanīja ,krastā uz ūdens novietoto platformu. Zinātāji centās ieņemt tuvākās sēdvietas, jo lielākā daļa klātesošie turpmāko minūšu dēļ bija te katru vakaru pulcējušies, un zināja, ka šis ar apbrīnojamo talantu apveltītais cilvēks ne mirkli negaidīs un neņems vērā ne kāda lūgumus, ne piezīmes, ne komplimentus, kur nu vēl gaidīs uz kādu.
Nolicis priekšā notis, kuras katru vakaru bij citas, diviem muzikantiem, ar kuriem viņš nekad mūžā nebija bildis ne vārda, pats paņēma ģitāru, šīvakara dziesmai vārdus zinādams tikai pats, apsēdās uz pašā priekšā novietotā krēsla. Pārējie apsēdās nekaunīgi baltajās smiltīs.
Pirmie ģitāras akordi apņēma klausītājus, un viņa izcili skaidrā balss it kā sāka izģērbt visus klātesošos, tajā skanēja milzīga sāpe, kas nevarētu likties viena cilvēka nespēks, bet visas pasaules ilgas. Šis vakars bija īpaš, to juta visi, kas dzirdēja viņu tieši tajā vakarā. Kristālskaidrā balss kļuva neciešami aizsmakusi, kas lika klausītājiem pār ādu skriet tirpiņām .Tieši tik kardināli bija rīkojies viņš pirms diviem gadiem, kad tikpat ātri bija mainījusies arī viņa dzīve. Vakaru sāka pieliet, tieši šovakar nebijuši spožās zvaigznes, kas nozīmēja nakts nolaišanos pār pludmali. To juta katrs, bet visvairāk tas biedēja cilvēku kurš tagad spēja tikai vienā veidā izteikt to cik apsurda viņam likās pasaule , tajā valdošā kārtība un tajā dzīvojošie cilvēki. Nevienā citādā veidā viņš nespēja izpaust savas skumjas pēc pieviltās mīlestības un par zaudēto ticību pasaulei. Lai gan vārdi, kas bira pār viņa lūpām izteica visu, izdziedātā sāpe tomēr lika saprast visu labāk par vārdiem, jo klātesošie kas zina tikai savu dzimto valodu, saprata viņu ar katru viņa elpas vilcienu starp vārdiem, ar katru zilbi, kustību.
Viņi bija laimīgi, jo ticēja, ka šis savādais ,apbrīnojamais svešinieks ir šīs pasaules Jēzus Kristus. Ka vinju glābējs, kamēr kāds no mums ir neizsakāmi laimīgs, ir tikpat neizsakāmi nelaimīgs, nesdams uz saviem pleciem sāpju krustu. Viņi ticēja tam, jo neviens nepazina nevienu viņam līdzīgu. Viņi cerēja, ka viņš izcietīs par visiem grēkiem viņu vietā. Viņi vēl ticēa, viņi vēl cerēja..............Tas ir tas, kas tev vēl tomēr paliek, kad tev šķiet , ka nav vairs nekā.
Tomēr nav neviena tāda cilvēka, kas mūsu vietā izcietīs, to kas nolemts pārciest mums, jo savā ziņā mēs katrs esam sev Jēzus Kristus. Katrs pats uz savas ādas izdzīvo visu, kas piederas pie tā lai mēs dzīvotu, nevis lai eksistētu šajā pasaulē, jo just jebkādas sajūtas, lai tās būtu prieks,laime, smeldzīgas sāpes sirdī vai vienaldzība nozīmē tā pa īstam dzīvot .
Pienāks brīdis kad beidzot beigsies arī mūsu dziesma, bet tas nedrīkst biedēt, jo paliks šajā pasaulē vēl tik daudz neaizstājamas un neatkārtojamas melodijas, tāpēc jācenšas pašam sev atvelētās dziesmas laikā izteikt, izjust, piedzīvot, saprast un piepildīt to pilnība, lai tavu melodiju dungotu vēl ilgi.
Current Mood: artistic |