| |
| |
| |
|
parasti esmu visai tehniskas dabas cilvēks romantisms manī ir bijis un, šķiet, būs bet tas mani lauž, manu dvēseli, iekšējo būtību, sajūtu sfēru, nu kā vēl lai izkliedzu to? ir brīži, kā šis, kad viss ir kārtībā (kārtējā ikdienas šķietamība), bet patiesībā trīci, kad ieraudzīsi to un to bez maskas.. bet reizēm tik dziļi iegrimstu pārdomās, ka šķiet, kā tikšu no domu virpuļa laukā, vai vispār to spēšu, jo ir taču tik labi dzīvot nerealitātē, vai arī censties domās glābt pasauli no subjektīva pasaules posta.. raudu, smejos kā vājprātīga, tikai pie sevis, lai gulošā māšele nedzird; viņa tepat, blakus, čuč, saaukstējusies; gribas palīdzēt |
|
| |
| |