Sliktākais, par ko šad tad raksta, bet reti, ir, ka Putins un Maskavas Patriarhāts sevi redz ne vien kā impērijas atjaunotājus, bet ir arī ir reliģiski fanātiķi. Kuri savu karu redz kā "svētu" misiju, un tas nav tikai divkosīgs, uz iekšpolitiku orientēts aizsegs. "Svēti" meli, "svēti" ieroči, attaisnojami "svētīgas" pretinieka "nesvēto" un savējo "svēto" nāves, bet galīgais mērķis - rietumnieciskās sabiedrības it kā iemiesotā Antikrista krišana un
"savējo" nonākšana Paradīzē.
Pret šādu misijas apziņu vēsturiski nav bijis citu zāļu, kā vien a) dievišķa iejaukšānās (piem., Sauls -> Pāvils), vai b) piespiedu kapitulācija, kompensāciju izmaksa cietušajām valstīm un publiska nožēla (piem., nacistiskā Vācija), vai c) nežēlīga iekšpolitiska cīņa par troni un varas struktūras pakāpenisks sairums, sākot no perifērijas (piem., Romas impērija).
