un tu vienkārši sēdi, un zini, ka viss, ko tev vajag ir tur pretī, vajag tikai pastiept roku tam pretī, bet tā vietā tu izliecies, ka neredzi, ka esi kur citur, ka tev vienalga, uzbūvē ap sevi metāla sienu un ignorē izdevību, kuru pie tavām kājām nomet dzīve. smieklīgi.

dzīvē viss esot jāizcīna paša spēkiem. to, ko mums iedod dzīve, mēs nepamanām. jo ja reakcija pieprasa katalizatoru, tad tādam ir jābūt, vai ne? un balstoties uz tik stingri zinātniskiem pieņēmumiem, mēs labi zinām, ka dzīve neko nemet pie kājām.

laikam tāpēc es tik nesaprātīgi (bet ļoti zinātniski - loģiski) izlikos akla, kurla un mēma.