es atskatos, uz to, kas bijis, un saprotu, ka nekas nemaz nav noticis, es vienkārši esmu visu atlaidusi, un nekas jau nav mainījies, viss ir pa vecam, vien manis tur vairs nav, un es vairs nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti, jeb varbūt man ir vienalga, un vai jau nav vienalga, kas notiek, bet savāds ir tas klusums, ka tevi ik pa brīdim netraucē telefona zvani vai uznirstošas skype ziņas no cilvēkiem, ar kuriem negribu runāt. Negribu, bet man tā pietrūkst un tas klusums mani biedē, laikam man tomēr nav bail no tumsas. man ir bail no vientulības.