Vai ziniet? Šodien bija superīga diena. Un vai ziniet, es turpmāk laikam nedēļas nogales varētu pavadīt Cēsīs. Galu galā, man jāsavāc savas saulenes. :)

Es aizgāju mājās, un man gribējās dejot. Izlādēt visu enerģiju, un tad nespēkā sabrukt uz zemes. Es gribu izlikt sevi darbībā, manī kūsā tāds prieks, visa šī diena mani tā uzlādēja. Tas nekas, ka man bija auksti, tas nekas, ka sapratu, ka nekas nav mainījies, ka esmu atgriezusies tur, tajā laikā pēc strīda ar V, tas nekas, jo man blakus bija superīgs cilvēciņš, un man tagad ir superīgs sunītis, un es es tā gaidu nākošo sestdienu - jo dienas ar Tevi tā uzlādē!
Un man vienalga, ka piecas dienas es besīšos ārā, jo es zinu, ka pēc tam man atkal būs superīgs enerģijas lādiņš. Un varbūt es tevi tomēr iegāzīšu kupenā, bet tu to nelasīji. :)

Tādēļ es izgāju staigāt ar suni, un vienkārši izlādējos kliedzot. Tas ir superīgi, ja tuvumā nav neviena cilvēka.

Un es joprojām esmu sava īstā Twitter nika meklējumos. Gan jau ar laiku. :)

Un es daudz ko jaunu uzzināju, lasot kādu interesantu blogu. Kā to sauc - apmātība? Laikam viss ir tā, it kā nekas nekad nebūtu bijis.

un nekad nedomā par citiem, ja tie nedomā par tevi, netici tiem, ja tie tevi pievīluši, ej uz to, ko vēlies, nerēķinirs, ko teiks viņi, un sauc sevi par egoisti, jo tas ir tā vērts. bet nepievil cilvēkus, kuri ir un būs tevis vērti. 

                                                                                                                                   
  
                                                                                          Nav nekādas baltās gaismas
                                                                                             Vai tuneļi uz mūžību.
                                                                                               Tikai mūsu rokas
                                                                                            Un sirdis vienā ritmā.
                                                                                             Un ja debesis un elle
                                                                                              Mūs tomēr pieņems
                                                                                                  Es tev sekošu
                                                                                           Un klusēdama lūkošos
                                                                                               Nebijušā pagātnē.

                                                                                             Kā tu man toreiz teici
                                                                                     - Nav nekā ģļēvāka par bailēm
                                                                                         Nav nekā stirpāka par mīlu.

                                                                                                Un es nebaidos.
                                                                                                  Es nebaidos,
                                                                                    No tumsas gļēvajām šausmām,
                                                                                                  Es nebaidos,
                                                                                            Ka rīts vairs neausīs
                                                                                                   Es nebaidos.

                                                                                                   Un tu smējies.
                                                                                                Smējies, par bailēm.
                                                                                              Jo es jau baidoties
                                                                                              Baidoties no dzīves
                                                                                              Baidoties no sevis.
                                                                                           Nebaidās tikai ģļēvie
                                                                                                  Tu čukstēji
                                                                                                  Turot to sirdī.

                                                                                              Un mēs gaidījām
                                                                                     Kad pludmalē uzlēks saule
                                                                                      Un tu čukstēji lāstus naktij
                                                                                           Un es klusi skaitīju
                                                                                           Tavus sirdspukstus.

                                                                                              Un tad lēca saule
                                                                                            Ugunīgi sarkana nāve
                                                                                                  Tev bija jāiet
                                                                                                 Man atlika vien
                                                                                           Klusi nolūkoties tevī.

                                                                                                   Es nebaidos.
                                                                                                  Es nebaidīšos.
                                                                                                Es būšu tev blakus.
                                                                                                    Es nebaidos.