Un viņš aizgāja pat nepaskatīdamies atpakaļ, pat neko nepateicis. Viņš aizgāja tik balti un mierīgi, it kā visa pasaule nekad agrāk nebūtu eksistējusi. Jo dažreiz vienkāršāk ir aiziet, vai ne tā? Jo, neko jau viņš neatstāja. Šai saulē, kur cerību starus nosmacē asfalta karstā smaka un oglekļa dioksīda mākoņi, viņma nebija nekā. Tikai vārga sirds, kas pukstēja vienā ritmā ar viņējo.
Un viņa stāvēja starp pasaules galu un sauli, ilgodamās tā pieskārienu un elpas. Tās sirdij vairs nebija ekvalentas, un domas bija atšķirīgos viļņos nekā pārējai pasaulei. Viņas satelīts bija pazudis, nebeidzamajā telpā.
Un pār lūpām izlauzās kluss čuksts, nopūta, ko vējš parāva sev līdz pār kalnu galotnēm: "Kādēļ tu mani nepagaidīji,"
Un tad vairs nebija nekā. Tikai vējš, kurš kā ierasts turpināja savu ritumu, un sairstošs meitenes augums.