So, I remember you

And things, what we do.

Es atceros katru soli, katru elpas dvašu uz maniem nosalušajiem pirkstiem, katru smaidu, katru smieklu šalti pie Gūtmaņalas. Katru nevajadzīgo atvainošanos, katru pastiepto roku, katru mazo dāvaniņu, kaut vai tā būtu tikai gulbja spalva, vai sniegpārsla, ko tu noķēri lidojumā.

Toreiz, mazliet mazāk nekā pirms gada, viss likās tik sasodīti vienkārši.

"Aizmirsti to!" bija tavs mīļākais teiciens, ko tu papildinājai ar to šķelmīgo smaidu un priekā dzirkstošajām acīm. Es vienmēr tev mēģināju parādīt tev to, ka es tā nevaru.

"Pamet visu un ejam. Sūti viņus visus pie velna," Tu attrauci, kad es atkal izmisīgi meklēju zvanošos telefonu savā somā. Es atkal, atkal mēģināju tev iestāstīt, ka tā nevar. N-e-v-a-r. Un tu prasīji - kādēļ?

"Tā nevar, es nevaru to pamest. Tu nesaproti," es atbildēju. Bet tu smējies. Jo visa pasaule - to taču var pasūtīt pie velna. Tas taču viss ir tik smieklīgi, tik nejēdzīgi. Visa pasaule tev bija milzīgs spēļu laukums. Un tagad no tā nekas nav palicis. Es zinu, es zinu.

Tagad tu nekad tā vairs neteiktu. Tev gulbja spalva vair sneliekas dāvanas cienīga. Un tu aizmirasti atvainoties pat tad, kad esi vainīgs.

"Varbūt pasūtam visu pie velna, un pazūdam, ar galiem?" es kādu dienu ievaicājos. 

"Tā nevar" tu attrauci, rakstot kārtējo īsziņu.

"Kāpēc?" es spītīgi kā bērns vaicāju.

"Tu to vienkāŗši nesaproti" Tu attrauci, un izgāji runāt pa telefonu.

Es zinu, ir par vēlu.