Mums visiem piemīt instinkti, kā pārākais no tiem pašsaglabāšanās instinkts. Instinkts aplikt dzīvam. Neatkarīgi no apstākļiem. Bet kad instinkts kļūst par slepkavību? Kad tiek pārkāpta tā trauslā robeža, pēc kuras vairs nav ceļa atpakaļ? Kur ir tā sasodītā robežzīme, kas tevi nosūta atpakaļ? Kāpēc mums tik viegli to pārkāpt? Es vēlos uzcelt sev Berlīnes mūri, tur, kur ir robeža. Nolikt sargus ar šautenēm, lai redzētu robežu. Īsto robežu. Vienīgo. Bet tas ir... sarežģīti. Es šonakt atkal sapņoju par Parīzi. Ne jau par mīlnieku Parīzi, vai tūristu Parīzi, vai modes Parīzi. Nē, par to lietus un skumju Parīzi, par atmiņu Parīzi, par tukšo un vientuļo Parīzi. Par to pilsētu, agri no rīta, kad viss vēl ir pelēks, smidzina smalks lietus un vienīgā dzīvā būtne ir kāds kaķis konteinerā. Par vietu, kur pavietojamies ar velosipēdiem un kur katra siena dveš atmiņas. Par to Parīzi. Man tā ir vienīgā. Parīze, es tevi mīlu.