Pirmais ieraksts. Visam ir savs sākums, sava nozīme, sava pagātne. Gandrīz visam. Ir lietas, kuru pagātni mēs izmetam miskastē, sadedzinām, un izliekamies, ka nekas no tā nav bijis. Ir tādas lietas. Bet dažreiz, tas patiešām ir vajadzīgs. Mums vajag iznīcināt pagātni, lai dzīvotu tālāk.
Es vēlos, kaut varētu iznīcināt to pagātni. To pagātni, kas man riebjas, ko es nevaru ciest. Bet tieši ar šīm atmiņām tas nav tik viegli.
Atmiņas atgriežas. Atkal un atkal. Naktīs, kad esi viens, tās atgriežas. Es nevaru ciest šo sajūtu, kad tās ar savām aukstajām rokām mēģina atgriezties manī. Kādēļ atmiņas nevar būt kā cigaretes – pēc sadegšanas to dūmi tikai neilgu brīdi kavējas tavās plaušas, un tad nāk jaunas cigaretes, tu aizmirsit vecās. Kādēļ šādas iespējas nav atmiņām? Man vajag sevi pārprogrammēt, mainīt uzstādījumus.
Bet visam ir sava gaišā puse. Jābūt. Tikai ne vienmēr ir viegli to ieraudzīt.
Tāds nu ir, mazliet skumjš šis pirmais ieraksts. Bet ne vienmēr sākums iezīmē patieso ceļu.