|
7. Feb 2010|22:10 |
Filma "the greatest" salauza manu sirdi. Kaut kas līdzīgs "juno", tikai daudz raudamāks gabals, perfekts skaņuceliņš atmosfērai. Parasti man riebjas drāmas, kurās visa sižeta garumā tiek apraudāts kāds jau sākumā bojāgājis mīlnieks. Tomēr šis gabals tik ļoti paķēra ar to, ka tika parādīti dažādi cilvēku tipi: stipri, vāji, it kā vienaldzīgi, bet īstajā brīdī nevienam no viņiem nav vienalga, un pat stiprākais ķēdes posms birdina asaras. Protams, ka tie ir stereotipi: vīrietim jātur kopā ģimene, jābūt karavadonim, bet sievietes lej gaužas asaras. Taču pēc tam viss mainās.
Mīlam savus tuvākos. |
|