|
30. Aug 2009|15:20 |
Tātad - Zaļumballe.
Aizbraucām ar kārtīgu nokavēšanos. Mums ierādīja vietiņu, tomēr sapratām, ka ģeogrāfiskais novietojums nav izdevīgs mūsu kasei. Sacēlām teltis, salikām galdus un sapriecājāmies, ka neko neesam aizmirsu Rīgā. Laikam pat pārāk sapriecājāmies par mūsu milzīgo matraci(guļvietu) zilajā laika mašīnā. Un tad čiks un gatavs.. Elektrība pazudusi. Gaidam vienu stundu, divas, mūsējie aiziet spēlēt, mēs gaidam vēl. Nav jau nekas traks sēdēt un gaidīt elektrību 4 stundas. Paspējām iedzert, jo ļautiņi pasākumā, kā vienmēr, bija ļoti jauki un izklaidējoši. Tad jau sāka šķist, ka mūsu bezgaisma ir kļuvusi visiem organizatoriem pilnīgi vienaldzīga. Sākām domāt rezerves plānus. Bija variants aizbraukt nopirkt kāmīšus, lai skrien pa rituļiem un vēl visādi stulbumi. Protams, ka sēžot un neko nedarot aiziet ciet prāts. Tad izdomājām - pārnesamies uz citu galu. Un tad mantas busā, teltis pāri laukam aizejošas. Čiks un gatavs. Bijām gaisā, bet debess jau vilka uz rīta pusi. Nopļāpājāmies ar pazīstamajiem, nepazīstamajiem, tikmēr nedaudz vecākās paaudzes jau devās gulēt, iedzērām vēl, apstaigājām apkārtni, un jutām, ka cilvēki sāk mosties un viņi vēlas brokastis. Pēc laiciņa mūs aizsūtīja gulēt. Un tikmēr kamēr aizgājām gulēt bija sākusies garā darba diena, jo rinda no mūsu teltīm neatkāpās ne uz mirkli, ne uzpīpēt, ne pašiem paēst, kur nu vēl aiziet paklausīties un paskatīties apkārt notiekošo. Rindas kļuva pat nekaunīgi garas, bet slikti jau tas nebija, rezultātā atguvām pirmajā vakarā iekavēto.
Un tad atnāca lielā lietusgāze, bet nekas nespēja mūs izsist no ierindas, vairs nē. Nu ja neskaita mazās ķibeles, piemēram to, ka es gāju uz tualeti un uz tiltiņa nogāzos un pa taisno slapjos dubļos. Atlikušā nakts krekliņā un šortos (pidžammā), jo normālās drēbes varēja izmest. bet mēs turējāmies.
Ap diviem tika pārdots pēdējais hotdogs. Saldētava bija tukši, maizes apēstas, kafijas izdzertas. Trakie ēdāji..
Sametām visu mašīnā, sapriecājāmies par to, ka ap trijiem jau būsim mājās, tomēr Ne VELLA! Braucām visiem pāri uz izeju, bet dubļi tādi, ka ar tanku neizbrauksi. Tikām jau pāris metrus no teritorijas un tad notika ļaunākais.. Mēs bijām pārāk smagi, lai izbrauktu, tā nu meitenes - stumjam. Mēs trīs meitenes tā nu stūmām milzīgo busu, kamēr dubļi uzglūnēja ik uz soļa un draudēja notraipīt mūsu skaistās, tā jau nosmērētās sejas. Bet mēs to izdarījām. Tad atlika tikai izkulties līdz šosejai un tad tik pat kā jau gultās esam.
Ap četriem bijām klāt. Un nekas nav labāks par mājām pēc tāda pasākuma. Karsta duša, piparmētru tēja, gulta. Varbūt tas viss neizklausās pēc nekā īpaša, bet tā iepriekšējā diena nedaudz noārdīja mūsu nervu šūniņas. |
|