| |
[18. Okt 2009|18:55] |
Mēs neredzam ēnas, kad tās visvairāk vajag redzēt. Ceram, ka tās nav. Iedomājamies, ka tās mums neseko. Jo ēnas neviens nesaprot, tās nevienam nevajag. Ēnas mēģina mūs nospiest gaišā laikā, kad ir tumsa tās saplūst ar apkārtni un pazūd, tikai klusi seko mums.
Ja mēs mēģinātu tās noķert tās bēgtu. Ja mēs izliktos tās neredzam, tās kādā brīdī uzrastos un satriektu mūs gabalos.
|
|
|
| |
[18. Okt 2009|19:54] |
Kārtējo reizi piepildās tas : ja kaut ko skaistu izklāj skaļi, izbļauj visai pasaulei, lai visi to zinātu un spētu priecāties kopā ar tevi, tad pasaka pazūd kā nebijusi. Tas ir tāpat kā ar sapņiem, ja izstāstīsi - nepiepildīsies.
Lūk tāds ir šis dzīves skarbums. |
|
|