| |
[16. Aug 2009|12:56] |
| [ | skaņa |
| | no happily never after - nicole sherzinger | ] |
Garāk par vakardienas nakti.
Kārtējo reizi izdzērām pudeli dārga alkohola, lai nākamajā rītā nebūtu slikti, protams, arī nav (thank God). Aizgājām uz Pienu (kārtējo reizi pārliecinos, ka man besī tās VIP padarīšanas, respektīvi tas diezgan lielā mērā man sabojāja garastāvokli). Padejojām, papļāpājām. Es kārtējo reizi sapratu, ka foršāk ir iet kaut kur vienai, tad nav uz kakla bars ar zīdaiņiem, kas saka, lai neesmu tualetē pārāk ilgi, jo viņiem ir bail pazust. Un, for the record, ne jau es neesmu tā kura vienmēr pazūd. Uz terases satiku vienu no jaukākajiem džekiem ko pazīstu. Pļāpājām kādu laiku un viņš apbēra ar daudzumdaudz jaukiem komplimentiem, sarunājām vēlāk kopā braukt uz centru,jo černis valdīja pār pienu, tomēr VIŅŠ PAZUDA. Bēbji aizvilka mani uz kefīru, sadzirdīja vēl vairāk. Nemitīgi gāju pīpēt, un beidzot, kā ar bomi pa galvu. Tur stāvēja M. ar visu savu filozofu kavalēriju. Piegāju pie viņiem (tad man vēl nebija uzlijis spainis ar lietu uz galvu, bet sajūta bija apmēram tāda pati), smaidīju cik vien varēju, runāju tik maz, lai nesaprastu, ka esmu pilnīgā ķēmā un stāvēju taisni kā zaldāts. Beigās iebāzu sejā to, ka viņi tur noteikti netiks iekšā (un es patiešām ceru, ka viņi arī tur netika iekšā, ka viņiem uzlija virsū vanna ar ūdeni un vēl, ka viņiem pakaļ dzinās suņi). Paldies dievam no gaisa nolaidās pazīstama kompānija un ļoti demonstratīvi paķēra mani pie rokas, iesēdināja melnā BMW un riepas kaucinādami mēs pametām to ballīti.
Vecrīga, here we come. Izdejojāmies, izsmējāmies un kad jau plāns sāka bīdīties uz pelmeņu pusi, jo tur taču šņabis maksā 60santīmi, sāka gāzt lietus. Mana kompānija diezgan negribīgi mani pameta, jo tā jau ir - ja visi kopā atbrauc, tad visi kopā arī aizbrauc. Bijām neapmierinātas, bet ko darīt, kā pavēlnieks saka, tā saka.
Tajā pat laikā man ienāca prātā, ka jāpaliek vecrīgā. Nosēdēju kādu pusstundu uz netīrām kāpnēm ar kādu ASV valsts iedzīvotāju, kurš pazīstot Snoop Dogu, nu melnais tāds nepajokam. Vārdā BIG LU. Man gan viņu gribējās saukt par Rastamanu, kaut gan viņš bija vairāk līdzīgs šokolādes lācītim Bārnijam. Tad man iešāvās galvā kārtējā spīdošā (pēdiņās) ideja - jābrauc atpakaļ uz pienu, jāsatiek M. un pilnā godībā tur jāizklaidējas. Rastamans iesēdināja mani taksī, iedeva šoferim dolāru un es atkal jau braucu melnajā kumeļā BMW. Pienā, protams, vēl aizvien VIPs, sagandēja manu garīgo līdz nullei, atnāca Līvuksis un teica, lai mani ielaiž iekšā un tad bija viens no smieklīgākajiem dialogiem manā mūžā:
Līva: Ielaid tak to meiteni, ārā gāž lietus, viņa jau te bija pirms tam...
apsargs: Ko tad gāji prom, ja zināji, ka netiksi iekšā?!
es: MAN VAJADZĒJA AIZIET MĀJĀS IZVEST SUNĪTI! (how funny is that)
... ieejam iekšā...
apsargs: a cik tev gadi? ir 21?
es: jā, loģiski
apsargs: kurš gads?
es: 87
Man vēl tagad diezgan ļoti nāk smiekli par šo. Tomēr kārtējo reizi tur ballīte nebija, nebija arī M., nebija nekā.
Tā nu gāju mājās, gāza lietus un man palika skumji (atkal). Jutos kā tādā skumjā filmā. |
|
|