| |
[1. Aug 2009|22:07] |
| [ | skaņa |
| | so here we are - bloc party | ] |
Vakardiena tika nosvinēta, nodzerta, noraudāta un nosmieta godam.
Tik daudz emocijas vienā vakarā sen nebiju piedzīvojusi. Viss sākās jau ar to, ka ar Daci sākām kapāt Gaujā. Un tā nepajokam. Piedzērāmies un devāmies tālāk. Ieaicināja mani uz kluba TRAFFIC atklāšanu un satiku T. Aplūkojām jaunās izpriecu vietas un devāmies tālāk. Izstaigājām apmēram visu Rīgu un beigās nonācām Pienā, Kefīrā un galīgā biezpienā. Pa vidu jau bijām pazaudējuši Daci. Kamēr organizēju iekšā tikšanu tikmēr biju pazaudējusi arī visus pārējos un man sākās panika. Zvanos, neviens neceļ, beigās telefons izslēdzies un vēl visādi sūdi. Pa vidam priekšnieks un vēl simts pazīstamie. Alkohols noveda vēl lielākā biezpienā, drīzāk jau galīgā rūgušpienā sagāju. Sadzirdīja mani ar kaut kādiem vitamīnu dzērieniem tā nepajokam. Beigās sazvanījos, atradu T. un aizgāju uz Teātra bāru. Nekad mūžā nebiju tā priecājusies viņu satikt, kā vakar. Es salūzu un sākās asaru plūdi, kas vakardienai bija diezgan normāls notikums.
Sēdējām stūrī pie loga, nelielā dīvāniņā un es pēkšņi sajutos tik labi. Viss palika tik ļoti vienalga: augstskolas, kredīti, darbs, pārējie pazudušie, pilnīgi viss. Nonācu tādā miera stadijā.
Bet ar to jau balle nebeidzas un stāsts vēl jo mazāk.
Mierīgi malkojām aliņus un sākās vakara interesantākā daļa. Pie mūsu galdiņa piesēdās kāds mākslinieks ar dēlu, kurš, protams, pazīst manus vecākus un protams, ka viņš bija tādā pašā tārpā kā mēs. Aliņi tukšojās nesaprotamā tempā. Un tad sekoja liktenīgā deva. Kāds no mums protams izdomāja, ka jāiedzer absints. Valodiņa sāka raisīties un pateiktas tika tādas lietas kuras skaidrā es nekad nebūtu spējīga pārspļaut pār lūpām. Mākslinieka kungs nobēra mūs ar komplimentiem no galvas līdz kājām un tas izprovocēja mūs abus uz vēl lielāku atklātību. Bet tā jau ir, ka iedzēruši cilvēki nemelo. Un piedzērušies vēl jo mazāk. Šajā brīdī diemžēl man pazuda filma.
Pēc apmēram piecām stundām es pamodos kaut kur, noteikti ne savās mājās. No sākuma man gandrīz sākās panika, jo izlikās, ka esmu Studijā, bet īstenībā biju tur kur man bija jābūt. Nogulēju visu dienu, saņēmu rājienu no mammas par neinformēšanu, tomēr nakts bija satriecoša. Bet kā jau visas pasakas beidzās, tā pat arī šī beidzās pienākot rītam. |
|
|