| |
[6. Jul 2009|11:55] |
Esmu atpakaļ no tās bedres.. Diezvai braukšu uz to pilsētu vēlkādreiz, ja nu man piemaksās.
Paldies dievam viss ir labi beidzies, bet nu piedodiet, cilvēki tur ir pabriesmīgi - nelaipni un nepieklājīgi. Labais laiks arī nezin kur bija pazudis nebūtībā, līdz ar mūsu optimismu un labo garastāvokli. Protams, laukos bija superīgi. Paucinājām dzīvnieciņus, izcīnījāmies ar odiem, sportojām, staidzinājām govis, ēdām tomātmaizes, uuuuuunnn braucām ar tāaaadu moci. Liekas, es to čali varētu aprecēt. Vnk uzkāpu melnajam bruņum mocim mugurā un uz 210 km/h pa šoseju, un ttad turr un turrr. Akdievs, vnk piecās minūtēs bijām gan pie jūras, gan pie robežas gan pilsētā, gan atpakaļ mājās. AWSOME! Es arī gribu moci tagad. Protams neiztikt bez pušumiem, paspēju piešaut kāju pie karsta izpūtēja un kas zin cik ilgi tas krāms dzīs. Tagad karājās tikai gaļa.
Vakardiena bija drausmīgi auksta. Parasti ja brauc atpūsties tad ir labs laiks bet mums pūta vējš 15m/s un nebija kur likties, jo drēbes siltas arī nebija līdzi. Tā nu līz 9 vakarā nobomžojāmies pa Liepāju un vēlāk braucām mājās.
Secinājumi: Tagad varam braukt kaut uz Sibīriju, jo mēs pat pārdzīvojām šo Liepājas braucienu. |
|
|
| |
[6. Jul 2009|23:26] |
Tā sīkā trauma uz kājas ir fucking pretīga. (es jau runāju kā Bondars)
Sāka vēl asiņot. Cerams, ka līdz kāzām sadzīs.
Šodien skatījos How i met your mother un attaisīju cepumu paciņu. Pati apēdu tikai vienu cepumu. Pārējos atdevu sunītei, jo mani pārņēma sirdsapziņa. Viņai vairāk vajag nekā man. Tagad viņa guļ tā kā es būtu gulējusi pēc cepumu paciņas. |
|
|