| |
[26. Maijs 2009|09:51] |
| [ | skaņa |
| | pv - tur kaut kam ir jābūt | ] |
5diena bija viena no pasakainākajām dienā manā mūžā. Tādas emocijas nav iesmpējams atkārtot, kur nu vēl aprakstīt.
Viss jaukais sākās jau iepriekšējā vakarā. Abas ar Kristu šmorējām vafeles un groziņus saviem klasesbiedriem līdz vēlai naktij. Beigās pilnīgi krita širmītis ciet. Aizgājām gulēt ap trijiem un pēc 3 stundām jau bijām augšā. Pa galvu, pa kaklu taisījāmies pa māju. Kaimiņš aizvizināja mūs līdz stacijai, kur gaidījām savējos.
Atbrauca mūsu satiksmes autobusiņš, sakāpām iekšā un sākās rosība kā bišu stropā (autobusiks jau arī dzeltens). Līmējām plakātus, pūtam balonus, sējām skārdenes, dziedājām, bļāvām un trakojām, beigu beigās autobuss izskatījāš labi. Ap desmitiem bijām audzinātājas omulīgajā mājā, ēdām, smējāmies, spēlējām spēles un aprunājām direktoru. Laiks skrēja ātri, jo jau 12 bijām pie skolas un pārsteidzām visus ar savu fantastisko ierašanos. Bijām vienoti vienotībā, kā jau parasti. Skolas trepēs, gaiteņos stāvēja bērni ar puķēm un laipniem smaidiem, tas tik ļoti saviļņoja, skolotāji ar skumjām acīs saraudināja, bet draugi ar mīļumu pavadīja mūs, tas lika pasmaidīt.
Klasē skolotāja par mums teica daudz labus vārdus, vairs jau nebija iespējams izturēt drausmīgo spiedienu kaklā un es salūzu. Ejot pa 3.stāva gaiteni ar pirklasnieku pie sāniem parādijās sajūta, ka viss ir beidzies. Zālē mūs raudināja vēl un vēl, seja bija melna no asaru plūdiem. It kā ar to jau nebūtu gana, iegājām klasē, tur mūs gaidīja direktors un lika visiem apsēsties. šķita, ka mūs gaida kārtējā runa: " labdien mani skolēni, mani lielie... bla bla ", tomēr nē. Viņš tikai pateica, ka mums ir piecas minūtes laika un ārā mūs gaida autobuss. Viss jau bija skaidrs - Mālpils. Tas tik bija satriecoši. Visu ceļu bļaustījāmies, dziedājām, ārdījāmies, jo laimes hormoni sprāga uz visām pusēm.
Muiža bija satriecoša, tik tik tik skaista. Jauki pasēdējām, izbaudījām grezno dzīvi uz kādu stundu, pēc tam ceļš veda kuģīšus tālāk Sudas upītē kopā ar mūsu vēlēšanām un mūsu novēlējumiem. Iedzērām šampi, apēdam , sasodīti gardo klinģeri, laiks veda mājup.
Mājās jutos tik tukša, ka nesapratu ko, lai dara. Visi sazvanījāmies un gājām pie Kristapa dzert. Protams, ka jādzer! Kur citur, lai slīcina bēdas?! Nu tad šoreiz parastās sarunas par politiku un citām starptautiska rakstura problēmām nomainīja jaukas, draudzīgas un skumju pilnas čalas.
Vakarā vēlā aizgājām uz vecrīgu, bet šoreiz kaut kā nebija tas..
Nākamā diena bija pļēgurošana. Visu dienu skatījos britains got talent un ēdu. ļoti piepildīta diena, jā. |
|
|