| |
[19. Nov 2008|22:06] |
| [ | skaņa |
| | pg.lost - yes i am | ] |
Vakardiena bija savāda. No rīta pamodos ar mazo rūķenīti blakus un mēs ēdām Frōstijus ar pienu. Visu dienu kautkā pļēgurojos apkārt, meklēju lietas pie kā piesiet acis, nedaudz aizmirsties. Izstaigāju visus grāmatveikalus, nopirku savu mīļo šokolādi, ko parasti ēdu tikai ceļojumos, apciemoju visus radiniekus bezmazvai un vēl vakarā paspēju apsveikt Latviju dzimšanas dienā un pagodināju ar savu ierašanos uz salūtu.
Skaisti skaisti.
Satiku draudziņus no tālām zemēm un tad jau laiks bija koncim. Viņi nospēlēja tik milzīgi forši, ka man pilnīgi bail palika. Visu vakaru ar Eviju par to priecājāmies. Vakara gaitā paspējām pabūt visur. Jaukais bārmenis uzcienāja ar pēdējo kūkas gabaliņu, kas vispār bija tik mīļi.
Pavadot nakti spraucās iekšā arī dīvainās, emocionālās sarunas, bez kurām nevar iztikt nevienu dienu, jo tas ir tas kas ir mūsu galvās.
Izdzert antibiotikas un pa virsu alkoholu ir vispār pats "gudrākais" ko iespējams izdarīt lai aizdzītu prom skābās domas. Sākās karuselīši.
" Ja esi zaudējis visu, " .....vienkārši dejo, neapstājies, dejo" Murakami
Tieši tas ko es vakar darīju.
Man pietika ar pāris dziesmām lai aizdejotu prom visas savas skumjas. Un kā tad bez kāda grandioza kritiena. Tā jau nebūtu es.
Es pat nezinu cik īsti bija pulkstenis, kad gājām mājās, bet mājupceļš bija varen' jauks. Klausījāmies visādas atmiņu pildītas dziesmas, gājām lēni un dziedājām līdzi pa vidam atgriežoties pagātnē. Mājās bija silti un labi un miegs mācās virsū kā milzīgs mākonis.
Šodien no rīta aizgulējos, nokavēju visus dakterus bet beigās jau visu protams arī paspēju. Garlaikojoties institūta koridōrī un gaidot savu kārtu mani pēkšņi sagaidīja pārsteigums. Lai gan īpaši priecīga es nebiju. Lai nu kā - Viņš man atsūtija īsziņu, kas lika pasmaidīt nedaudz ar velnišķīgu smaidiņu. apmēram tā: "Kur tu esi pazudusi, vienkārši esmu nedaudz uztraucies. Vai viss kārtībā?!" Kas mani pārsteidza vēl vairāk viņš vēlējās mani satikt.
Tā nu visu dienu noskrējos pa veikaliem. Satiku Viņu un mēs meklējām man žetonniekam kurpes. Izstaigājām visu, sapirkāmies violetus krāmus un izsmējāmies kā mazi bērni. Pāris Viņa SKATIENI un es atkal sajutos dīvaini. Es nezinu kādā dziļā maisā lai iebāž to mīlestību, tas mani iznīcinās. Tomēr jauki un pozitīvi.
Ap 7 vakarā sākās diezgan liela panika, jo jau rīt jānodod darbs "bilžu" izstādei, bet nekas vēl nav izdarīts un, protams, tadā haosa brīdī idejas dabūt laukā ir pats grūtākais. Vēl priekšā ir 12 stundas lai visu izdarītu un visi varētu priecāties.
Akdievs, tik sen tik daudz nebija rakstīts. Es kādreiz vēlēšos atcerēties.. |
|
|