| |
[30. Okt 2007|21:18] |
| [ | skaņa |
| | U2 stuck in a moment | ] |
katru dienu mēs kautko mācamies no dzīves.
varu tikai apbrīnot to cilvēku, kurš šodien man iemācija, liekas, vairāk nekā visa šī gada laikā iemācījos skolā.
klausoties viņa aizrautībā un dzīvojot līdzi viņa pilnīgi patiesajām izdarībām vismaz uz īsu brīdi es iedomājos "kā būtu ja būtu"..
kad mēs visi stāvējām ar savām lāpām, tik klusi, ka pat varēja sadzirdēt vēja sērīgo šalkoņu koku galotnēs un šis jauneklis iejutās komandiera lomā un mēs bijām viņa karavīri, viņš lika mums iztēloties, ka ir ziemassvētku vakars. ka ziemasvētkos visas ģimenes ir mājās, bet mēs bijām tur.. likās, ka esmu iekāpusi laika mašīnā un pilnīgi reāli ir viņa vārdi, pilnīgi reālas skaņas apkārt. 90 gai atpakaļ.
kad viņš bija beidzis savu runu kaut kur nedaudz tālāk sāka šaut uguņošanas raķetes, bet iespējams pirmo un vienīgo reizi mūžā es nepriecājos par to skaistumu, bet gan šie blīkšņi visam piedeva vēl lielāku realitātes sajūtu. es skatījos uz vietu no kurienes lidoja šīs raķetes. migla un vēl un vēl sprādzieni. man uz brīdi likās, ka esmu tajā visā iekšā. es pat nedaudz sajutu, to sajūtu kāda varēja būt tiem cilvēkiem. un man sāka birt asaras.
"ja nebūtu šo jaunekļu, kuri nebūt nebija vecāki par jums, iespējams Latvija tagad nemaz nebūtu brīva, Latvija nebūtu mūsu.
iedomājieties, cik pasaulē ir milzumdaudz tautas, bet nejau visām tautām ir sava zeme. tomēr mums ir. "
viņa vārdi, kas palika atmiņā.
tieši šī diena, liek daudz ko pārdomāt.
man pat nav spēka piespiesties un iemācīties nolādēto Ziedoņa dzejoli, kuram vispār neredzu jēgu.
šodiena ir pārāk pārpildīta ar emocijām.. |
|
|